Saeimas komisija atbalsta kolektīvo iesniegumu par nepievienošanos Stambulas konvencijai

Komisijas priekšsēdētājs Rihards Kols (NA) norāda, ka ir notikušas plašas, padziļinātas diskusijas par Saeimā iesniegto kolektīvo iesniegumu par nepievienošanos Stambulas konvencijai. Viņš atzīmē, ka uzklausīti gan eksperti, gan pilsoniskās sabiedrības viedokļi un argumentācija.

«Vardarbība ir jāizskauž, un tam ir jāizmanto visi iespējamie līdzekļi, taču mēs nedrīkstam ignorēt riskus un saistības, kas izriet no neviennozīmīgi interpretētiem un diskutabliem normatīvajiem aktiem,» pauž Kols.

Sēdē deputāti sprieda par kolektīvā iesnieguma «Par Latvijas nepievienošanos Stambulas konvencijai» tālāko virzību. Komisija lēma konceptuāli atbalstīt iesniegumā pausto iedzīvotāju iniciatīvu ­- neratificēt Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu jeb Stambulas konvenciju un atsaukt Latvijas pievienošanos Eiropas Komisijas aicinājumam Eiropas Savienībai parakstīt un ratificēt Stambulas konvenciju.

Ārlietu komisija gatavos Saeimas lēmuma projektu ar aicinājumu nepievienoties Eiropas Padomes Konvencijai par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu, norādīja Kols.

Par nepievienošanos konvencijai vēl būs jālemj Saeimai.

Komisijas sēdē zvērinātu advokātu biroja «BDO LAW» padomniece, vecākā juriste Baiba Rudevska uzsvēra, ka konvencija ir vērsta pret vardarbību, taču tajā ir iekļautas normas, kuras ir «bīstamas». Juristes ieskatā, «dīvaina» konvencijas norma ir piemēram, 3.panta c.punkts, kas definē vārdu «gender» jeb dzimums.

Viņa skaidro, ka juridiskajā literatūrā ir diskusijas, kāpēc konvencijā bija nepieciešama šī definīcija. Rudevskas ieskatā, Stambulas konvencijā ir «zemūdens akmeņi», kuri liek aizdomāties, vai Latvijā šo konvenciju vajadzētu ratificēt. Juriste vērsa uzmanību uz diskusijām un viedokļiem, ka Stambulas konvencijas ratificēšana Latvijā dos signālus starptautiskajai sabiedrībai.

«Stambulas konvencija ir starptautisks līgums, normatīvs tiesību akts. Tiklīdz Latvijas tiesību sistēmā tiek ratificēts kāds starptautiskais līgums, starptautisko līgumu normas kļūst augstākas par nacionālajiem likumiem. Konvencijas ratificēšana nav žests, politiskās gribas izrādīšana. Tas ir juridiski saistošs normatīvs tiesību akts, kuram ir augstāks spēks, nekā nacionālajām tiesību normām,» sacīja Rudevska.

Tāpat juriste norādīja, ka ir jāpārbauda Stambulas konvencijas tulkojums latviešu valodā, jo pašreizējā ir kļūdas, kas identificētas 2016.gadā, bet līdz šim nav izlabotas. Viņa uzsvēra, ka starptautiskajiem līgumiem juridiski saistoši ir autentiskie teksti, kas Stambulas konvencijas gadījumā ir teksts angļu un franču valodā. Tas nozīmē, ja rodas strīdi starp teksta versijām, prevalēs franču un angļu valodas Stambulas konvencijas teksti.

Atsaucoties uz konvencijas 3.panta c.punktu, kas definē vārdu «gender» jeb dzimums, juriste uzsvēra, ka esošā definīcija ir problemātiska. Norma ir plaša un neskaidra. Viņa pauda bažas, ka, ja Latvijā ratificēs Stambulas konvenciju, tad Latvijas pienākums būs bērniem piedāvāt citādu skatījumu uz dzīvi, aizbildinoties, ka tas rada saskaņu sabiedrībā un izslēdz vardarbību.

«Stambulas konvencija ir ļoti plaša. Nosaukums ir skaists un cēls, bet, ja mēs atveram vaļā Stambulas konvenciju, arī vardarbības definīcija ir ārkārtīgi plaša. Nākotnē gan ar tiesu praksi, gan ar likumiem un konvencijas uzraudzības institūciju «GREVIO», konvencijā «var ielasīt» daudzas lietas, kuras pat nevaram iedomāties,» teica Rudevska.

«Suverēnās varas» priekšsēdētāja, bijusī Saeimas deputāte Jūlija Stepaņenko atzīmēja, ka arī Tieslietu ministrija savos iebildumos minējusi, ka nekādas deklarācijas pie šīs konvencijas nav iespējamas, jo konvenciju nevar grozīt ar deklarācijām. Tekstu var pievienot, taču tas būs informatīvas dabas.

Politiķes ieskatā, tas ir jāņem vērā tiem, kuri patlaban uzskata, ka ar papildinājumiem varētu «paglābt Satversmē paredzētās vērtības» un aizsargāt sievietes no vardarbības. Viņa uzsvēra, ka uzņemties saistības tāpēc, lai dotu kādu signālu, «nav prātīgs darbs».

«Mūsu priekšlikums būtu parādīt, ka mēs neatbalstām vardarbību. Varētu izstrādāt Saeimas deklarāciju, kurā būtu noteikta Latvijas apņemšanās aizsargāt visus pret vardarbību, norādīt, ka Latvija aicina vai nu grozīt konvencijā iekļautās normas, vai norādīt, ka Latvija vienmēr ir gatava sadarboties, bet valsts nevar atbalstīt Stambulas konvencijā iekļautās normas,» sacīja Stepaņenko.

Centra «Marta» politikas koordinatore Beata Jonite skaidroja, ka vardarbības atturēšanas sinonīms ir Stambulas konvencija. Tas patlaban ir vienīgais starptautiskais instruments pasaulē, kura pienākums ir cīnīties pret vardarbību ģimenē un vardarbību pret sievietēm.

Viņa atzīmēja, ka Stambulas konvencijā nav Trojas zirga. Jautājums esot par to, vai Latvija kā valsts ir gatava cīnīties pret vardarbību, vai nav. Valstij ir jādomā par cietušajiem cilvēkiem, ieskaitot bērnus, kuri Latvijā cieš gan no tiešas vardarbības, gan no vardarbības vecāku starpā, uzsvēra Jonite.

«Stambulas konvencija nav burvju nūjiņa, bet tas ir signāls katram cietušajam, ka viņi nav vienaldzīgi savai valstij. Bieži dzirdu, ka, pavicinot konvenciju varmākas priekšā, tas nepaliks mazāk vardarbīgs. Protams, Stambulas konvencija nestrādā maģiski, bet tā palīdzēs pasargāt cietušos. Turklāt konvencija piešķir metodes, kā nodrošināt, lai cilvēks neizaugtu par varmāku,» sacīja Jonite.

Viņa uzsvēra, ka Stambulas konvencija sinhronizēs pieeju un jēdzienus starp valstīm, kas to ir ratificējušas, radot vienādus noteikumus cietušo aizsardzībā neatkarīgi no atrašanās vietas. Jonites ieskatā, Stambulas konvencija pasargās cietušos neatkarīgi no tā, kāda būs valdība Latvijā, vai kādi būs jomu ministri.

«Cīņa pret vardarbību būs nevis izdevīga īstermiņa tendence, bet gan starptautisks valsts pienākums, kas Latvijai ir nepieciešams. Patlaban šim jautājumam ir pievērsta pastiprināta uzmanība, jo notika slepkavība Jēkabpilī, bet kas notiks pēc gada, diviem? Mēs nezinām,» sacīja centra «Marta» politikas koordinatore.

Viņa norāda, ka termini, par kuru būtību notiek diskusijas, nevar ietekmēt jautājumus, ko nesedz Stambulas konvencijas tvērums. Stambulas konvencijai, tāpat kā citiem starptautiskiem līgumiem, ir ierobežots objekts un mērķis. Stambulas konvencija neregulē ģimenes sastāvu, laulību, dzimuma identitātes jautājumus. Konvencija attiektos uz Latviju, tieši tāpat kā uz Horvātiju, Serbiju, Itāliju un citām konservatīvām, kristīgām valstīm, kurās konvencija ir ratificēta.

Jonite skaidroja, ka Eiropas Padome ar vārdu «gender» necenšas aizvietot terminu «sieviete» vai «vīrietis», tāpat tā nekādā veidā neaģitē «gender» ideoloģiju. Tas tiek izmantots, lai uzsvērtu, ka vardarbība pret sievietēm mēdz būt vērsta tikai tāpēc, ka tās ir sievietes. Eiropas Padome arī ir nākusi klajā ar deklaratīvu tekstu, norādot, ka Stambulas konvencija nemeklē jaunus standartus nekāda veida dzimuma identitātēm vai seksuālām orientācijām. Tāpat netiek prasīts, lai valstis atzītu viendzimuma pārus.

«»Gender» nozīmē tikai to, ka piedzimt par vīrieti automātiski nenozīmē piedzimt vardarbīgam pret pretējo dzimumu. Tas nozīmē arī to, ka piedzimt par sievieti automātiski nenozīmē piedzimt par upuri. Gan varmāka, gan upuri rodas, augot sabiedrībā un pieņēmumos, kuri eksistē sabiedrībā. Ja mēs izslēdzam sociālās vides esamību kontekstā ar dzimumu, mēs atzīstam, ka sievietes un vīrieša uzvedība visu atlikušo mūžu ir bioloģiski nolemta un nav maināma,» sacīja Jonite.

Viņa uzsvēra, ka valsts no Stambulas konvencijas ratificēšanas neko nezaudē, bet iegūst daudz, tostarp cieņu no ārvalstu partneriem. Stambulas konvencija dod vadlīnijas, kuras ņemot vērā, varētu ieviest labākus pakalpojumus cietušajiem, tas uzturētu spiedienu domāt par šo problēmu valsts līmenī un strādāt koordinēti, neatkarīgi no tā, kurš ir pie varas. Tāpat tas dod vērtīgu tīklu un iespēju Latvijai iesaistīties «GREVIO» komisijā.

Krīžu un konsultāciju centra «Skalbes» direktors Raivo Vilcāns uzsvēra, ka debates par Stambulas konvenciju ir stāsts par sabiedrību. Konvencija adresē trīs nepieciešamības — efektīvāku vēršanos pret vardarbību, dzimumu stereotipu kliedēšanu. Tāpat tā paredz līdzsvarot sociālajā realitātē pastāvošo situāciju saistībā ar vardarbību un izrietošajām dzimumu lomām.

«Patlaban Stambulas konvencija ir vienīgais starptautiskais dokuments, kas efektīvi, sistemātiski un visaptveroši runā par vardarbības jautājumiem. Cita ietvara mums nav. Vērtējot jautājuma aktualitāti septiņu gadu garumā, ticami, ka cita arī nebūs,» sacīja Vilcāns.

Viņa ieskatā, arī tad, ka Latvija izveidos alternatīvu Stambulas konvencijai, tā būs pieprasīta tikai valstī un tikai politiskajā līmenī. Organizācijas, kuras pārstāv cietušos, kā arī praktiķi norāda, ka efektīvs ir Stambulas konvencijas ceļš.

«Es aicinu aizdomāties! Mēs esam pieņēmuši un nesaskatām problēmas sociālajās lomas un stereotipos, kas veicina vardarbību. Mēs cīnāmies par stereotipu saglabāšanu, ignorējot izrietošās sekas. Tas ir lāča pakalpojums Latvijas iedzīvotājiem un sievietēm vēl daudzus gadus uz priekšu. Skaidrs, ka ar stereotipiem un netaisnīgām lomām kādreiz mums būs jāstrādā daudz intensīvāk. Stambulas konvencijas pieņemšanas dienā viss uzreiz nemainīsies. Tas ir gadu desmitu ilgs darbs. Ja šodien ratificētu konvenciju, augļu sabiedrībā radīsies vēlāk,» pauda Vilcāns.

LETA jau rakstīja, ka Stambulas konvencija ir starptautisks dokuments, kurā noteikti konkrēti standarti un pasākumi vardarbības apkarošanai, kā arī noteikts mērķis izveidot iekļaujošu, integrētu un dzimumsensitīvu pieeju vardarbības un aizskarošas izturēšanās novēršanai un izskaušanai. Proti, Stambulas konvencijas uzdevums mērķis ir vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē izskaušana, veicinot dzimumu līdztiesību.

Stambulas konvencija pamatā ir vērsta uz sievietēm, jo tā aptver vardarbības veidus, no kuriem cieš tikai sievietes (piespiedu aborts, sieviešu dzimumorgānu kropļošana) vai ar kurām sievietes saskaras daudz biežāk nekā vīrieši (seksuāla vardarbība un izvarošana, vajāšana, seksuāla uzmākšanās, vardarbība ģimenē, piespiedu laulība, piespiedu sterilizācija), tomēr konvencija mudina tās noteikumus piemērot visiem vardarbības ģimenē upuriem, tostarp vīriešiem un bērniem.

Līdz ar konvencijas ratificēšanu vardarbības novēršana un apkarošana vairs nav individuālu politiķu gribas jautājums, bet gan valsts juridisks pienākums saskaņā ar starptautiskajām tiesībām. Ratificēšana ietver likumu maiņu, praktisku pasākumu īstenošanu un finansējuma nodrošināšanu, lai panāktu nulles toleranci pret vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē. Turklāt konvencija skaidri nosaka, ka vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē vairs nevar uzskatīt par privātu lietu, un ka valstīm ir jāieņem nostāja un jāveic pasākumi, lai novērstu vardarbību, aizsargātu upurus un sodītu vardarbības veicējus.

Latvijas parlaments pagaidām atsakās ratificēt Stambulas konvenciju, ko ir ratificējušas 37 Eiropas valstis, aizbildinoties ar dažādiem sazvērestības teoriju manierē popularizētiem mītiem, uzsver kampaņas autori. Līdztekus Bulgārijai, Čehijai, Ungārijai, Lietuvai un Slovākijai Latvija ir viena no sešām ES dalībvalstīm, kur šī konvencijai aizvien nav ratificēta.