Rīgas un Ventspils ostu pārvaldības reforma atbilst Satversmei

Lieta ierosināta pēc 22 bijušo un esošo Saeimas deputātu pieteikuma.

Viņi lūdza ST vērtēt Ostu likuma 4.panta trešās daļas 1.punkta, 4.panta devītās daļas, 7.panta 1.1 daļas, kā arī pārejas noteikumu 16.punkta 1. un 2.apakšpunkta atbilstību Satversmes 1.pantam un 101.panta otrās daļas pirmajam teikumam.

Saskaņā ar Ostu likuma 4.panta trešās daļas 1.punktu attiecīgās ostas pārvaldes valdījumā atrodas valsts un pašvaldības zeme un akvatorija. Šā likuma 4.panta devītā daļa paredz, ka valsts un pašvaldība ir tiesīga tai piederošo ostas teritorijā esošo nekustamo īpašumu atsavināt, valstij nododot to pašvaldībai un pašvaldībai nododot to valstij bez atlīdzības.

Savukārt Ostu likuma 7.panta 1.1 daļa paredz, ka ostas pārvalde Rīgas ostā un Ventspils ostā ir kapitālsabiedrība, kuras kapitāla daļas pieder valstij un var piederēt arī attiecīgajai pašvaldībai. Valstij šajā kapitālsabiedrībā pieder ne mazāk kā trīs piektdaļas kapitāla daļu. Šī kapitālsabiedrība īsteno ostas pārvaldes funkcijas Rīgas ostā un Ventspils ostā un atrodas Satiksmes ministrijas pārraudzībā attiecībā uz Ostu likumā, Rīgas brīvostas likumā un Ventspils brīvostas likumā noteikto ostas pārvaldes funkciju, uzdevumu un pienākumu īstenošanu. Kapitālsabiedrības kapitāla daļas nav ieķīlājamas, un tās ir atsavināmas vienīgi savstarpēji starp kapitāla daļu turētājiem.

Ostu likuma pārejas noteikumu 16.punkta 1. un 2.apakšpunkts nosaka, ka, lai nodrošinātu Rīgas ostas un Ventspils ostas darbības nepārtrauktību: Ministru kabinets un Rīgas pašvaldība līdz 2022.gada 1.septembrim pieņem lēmumu par kapitālsabiedrības dibināšanu Rīgas ostas pārvaldīšanai Valsts pārvaldes iekārtas likumā un Publiskas personas kapitāla daļu un kapitālsabiedrību pārvaldības likumā noteiktajā kārtībā.

Panākot vienošanos par kopīgas — valsts un pašvaldības — kapitālsabiedrības izveidi, tās pamatkapitālā valsts iegulda Rīgas brīvostas pārvaldei piederošo mantu un aktīvus, bet Rīgas pašvaldība tai piederošo ostas teritorijā esošo mantu un aktīvus, kas līdz šim bija nodoti Rīgas brīvostas pārvaldes valdījumā, ievērojot nosacījumu, ka valstij pieder ne mazāk kā 60% un Rīgas pašvaldībai ne vairāk kā 40% kapitāla daļu. Kapitāla daļu turētāji noslēdz akcionāru līgumu, lai noteiktu un precizētu kapitāla daļu turētāju tiesības un pienākumus un noteiktu atbildību saistībā ar kapitālsabiedrības kopīgu pārvaldību.

Savukārt akciju sabiedrības «Ventas osta» pamatkapitālā līdz 2022.gada 1.septembrim Publiskas personas kapitāla daļu un kapitālsabiedrību pārvaldības likumā noteiktajā kārtībā valsts iegulda Ventspils brīvostas pārvaldei piederošo mantu un aktīvus un, ja tiek panākta vienošanās ar Ventspils pašvaldību par tās dalību kapitālsabiedrībā, Ventspils pašvaldība iegulda tai piederošo ostas teritorijā esošo mantu un aktīvus, kas līdz šim bija nodoti Ventspils brīvostas pārvaldes valdījumā, ievērojot nosacījumu, ka valstij pieder ne mazāk kā 60% un Ventspils pašvaldībai ne vairāk kā 40% kapitāla daļu. Kapitāla daļu turētāji noslēdz akcionāru līgumu, lai noteiktu un precizētu kapitāla daļu turētāju tiesības un pienākumus un noteiktu atbildību saistībā ar kapitālsabiedrības kopīgu pārvaldību.

Satversmes 1.pants nosaka, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. Savukārt Satversmes 101.panta otrās daļas pirmais teikums, ka pašvaldības ievēlē pilntiesīgi Latvijas pilsoņi un Eiropas Savienības pilsoņi, kas pastāvīgi uzturas Latvijā.

Apstrīdētās normas stājās spēkā 2022.gada 27.aprīlī un tās paredz regulējumu attiecībā uz ostas teritorijā esošo pašvaldību nekustamo īpašumu, kā arī Rīgas un Ventspils ostu pārvaldības reformu. Apstrīdēto normu pieņemšanas mērķis bija lielo ostu darbībā piemērot Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) valsts kapitālsabiedrību pārvaldības principus, palielināt valsts ietekmi lēmumu pieņemšanā un reformēt lielo ostu pārvaldības modeli, pārveidojot tās par valsts kapitālsabiedrībām.

Pieteikuma iesniedzēju ieskatā apstrīdētās normas nesamērīgi iejaucoties pašvaldības īpašuma tiesībās un līdz ar to esot pretrunā ar samērīguma principu un pašvaldības principu, kas izriet no Satversmes 1.panta un 101.panta otrās daļas pirmā teikuma. Viņi uzskata, ka apstrīdētās normas radot tik negatīvas sekas pašvaldībai un tās iedzīvotāju interesēm, ka tās nevar atzīt par samērīgām. Pieņemot apstrīdētās normas, Saeima esot arī pārkāpusi labas likumdošanas principu, jo apstrīdēto normu apspriešanā un pieņemšanā neesot notikušas savlaicīgas, godīgas un īstas konsultācijas ar pašvaldībām, kā arī apstrīdētās normas nav pienācīgi pamatotas ar izskaidrojošiem pētījumiem.

ST atzina Rīgas un Ventspils ostu pārvaldības reformu par atbilstošu Satversmes 1.pantam un 101.panta otrās daļas pirmajam teikumam, uzsverot, ka lielo Latvijas ostu attīstības mērķi ir pakārtoti valsts kopējam labumam un likumdevējam ir rīcības brīvība izvēlēties ostu pārvaldības modeli.

Tiesā atzīmēja, ka pašvaldības demokrātiskā valstī kalpo tam, lai iedzīvotāji iesaistītos savas vietējās kopienas lietu pārvaldībā. Pašvaldības institucionālās pastāvēšanas un funkcionālās kompetences tiesības veido pašvaldības principu. Satversmes tiesa secināja, ka no pašvaldības principa izriet tostarp valsts pienākums tiesiskajās attiecībās ar pašvaldību ievērot tās kompetenču autonomijas principu, finanšu autonomijas principu un konsultēšanās principu.

Vērtējot apstrīdēto normu atbilstību pašvaldības kompetenču autonomijas principam, ST atzina, ka ostu pārvaldības modeļa izvēle ir likumdevēja kompetence. Tas, kādu ostu pārvaldības modeli likumdevējs izvēlas un kādā veidā pašvaldības tajā tiek iesaistītas, ir lietderības jautājums. Rīgas ostas un Ventspils ostas pārvaldība jau sākotnēji ir bijusi valsts pārvaldes funkcija. Neatkarīgi no tā, vai pašvaldības vēsturiski bija iesaistītas ostu pārvaldībā, Rīgas ostas un Ventspils ostas pārvaldības funkciju īstenošana nebija un nav saistīta ar kādām no likumā noteiktajām pašvaldības autonomajām kompetencēm.

Vērtējot no finanšu autonomijas principa izrietošās pašvaldības tiesības, ST secināja, ka viens no likumdevēja mērķiem, nododot ostas pārvaldes valdījumā zemi, bija nodrošināt pietiekamu ekonomisko pamatu ostu saimnieciskajai darbībai un attīstībai. Tas apstāklis, ka Ventspils pašvaldības noslēgtās vienošanās rezultātā vēsturiski izveidojusies tāda situācija, ka uz ostas teritorijā esošās zemes atrodas pašvaldībai un privātpersonām piederošas būves, neietekmē likumā noteiktos ostas teritorijas izveides mērķus.

Proti, ostas pārvaldes valdījumā tiek nodota tāda manta, kas ir nepieciešama likumā noteikto ostu funkciju izpildei. Tāpēc nav pamata ostas teritorijā iekļaut tādus īpašumus, kas nav nepieciešami ostas funkciju veikšanai. Tādējādi arī aizliegums atsavināt pašvaldībai piederošu zemi trešajām personām ir attiecināms uz tādu zemi, kurai atbilstoši likumā noteiktajam jābūt ostas pārvaldes valdījumā, un pašvaldībai kā īpašniecei jau sākotnēji bija ierobežotas iespējas rīkoties ar šo zemi un gūt labumu no tās.

Cita starpā ST atzina, ka ieņēmumi, ko pašvaldība var gūt no ostas teritorijā esošo nekustamo īpašumu atsavināšanas, nav uzskatāmi par tādu ar likumu noteiktu finansējuma avotu, kas nodrošinātu pašvaldības autonomo kompetenču īstenošanu.

Visbeidzot ST secināja, ka apstrīdēto normu izstrāde ir balstīta uz pētījumu un likumdošanas procesā pašvaldības tikušas uzklausītas.

Ņemot vērā minēto, ST atzina, ka ar apstrīdētajām normām nav pārkāpts no Satversmes 1.pantā un 101.panta otrās daļas pirmajā teikumā ietvertā pašvaldības principa izrietošais pašvaldības kompetenču autonomijas princips, finanšu autonomijas princips un konsultēšanās princips.