Prezidents: Mums ir jāvelta visa sava enerģija, lai Latvija vienmēr būtu brīva un spēcīga

Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā valsts pirmā persona atzīst, ka daudzi pēc okupācijas režīmā piedzīvotajām represijām un deportācijām nav varējuši runāt vispār, un šis klusums varētu būt visbaismīgākā liecība par komunistisko teroru.

Pirms 85 gadiem nevainīgi Latvijas iedzīvotāji tika izdzīti no savām mājām un aizvesti prom. Šajā dienā notika arī represijas pret Latvijas armijas karavīriem Gulbenē, Litenē un citviet Latvijā. Vairāki simti Latvijas armijas virsnieku tika apcietināti un deportēti uz Sibīriju, vairāki no viņiem tika nošauti uz vietas. Latvijas pilsētas un ciemi kļuva tukšāki un tumšāki, latviešu dziesmas pieklusa un tautas pašapziņa tika smagi iedragāta, norāda Valsts prezidents.

«Masveida deportācija nebija tikai aizvešana prom no mājām. Četri no desmit deportētajiem izsūtījumā gāja bojā. Tie, kas atgriezās Latvijas teritorijā, neatgriezās mājās, jo viņu mājas bija brīva Latvija, nevis padomju cietums. Viņu sapņi bija iznīcināti, ģimenes salauztas, mērķi un prasmes vairs nebija svarīgi. Padomju varai svarīgi bija tikai tas, ka šie cilvēki bijuši Sibīrijā, tātad — nevēlamie. Un tādi viņi palika līdz pat divdesmitā gadsimta deviņdesmito gadu sākumam, kad Latvija atguva neatkarību,» atgādina Rinkēvičs.

Pēc prezidenta paustā, nav vārdu, lai notikušo padarītu par nebijušu, taču mums, kuriem ir dāvāta iespēja dzīvot brīvā un neatkarīgā Latvijā, ir jāvelta visa sava enerģija, lai Latvija vienmēr būtu brīva un spēcīga un lai nevienam nenāktos šādas šausmas piedzīvot mūsdienās.

Kā ziņots, svētdien aprit 85 gadi, kopš Padomju Savienībā valdošais komunistiskais režīms deportēja uz Sibīriju aptuveni 16 000 Latvijas iedzīvotāju.

Pēc Latvijas Valsts arhīva datiem, 1941. gada 14. jūnija deportācijās Latvija zaudēja vairāk nekā 15 425 iedzīvotājus, viņu vidū latviešus, ebrejus, krievus, poļus, no kuriem 3751 bija bērns vecumā līdz 16 gadiem.

Izsūtīšanas laikā vīriešus atšķīra no ģimenēm un aizdzina uz gulaga nometnēm, kur daudziem piesprieda augstāko soda mēru, bet citus sodīja ar ieslodzījumu nometnēs.

No Torņakalna stacijas 1941. gada 14. jūnijā uz Sibīriju izveda tūkstošiem Rīgas un tuvējās apkārtnes ģimeņu. Aptuveni 9300 lopu vagonos iesprostotu cilvēku šajā dienā no Torņakalna stacijas tika izsūtīti garā un mokpilnā ceļā uz Sibīriju, no kuras tikai retajam pēc gariem bada, sala, slimību un smaga darba gadiem palaimējās atgriezties mājās.

Stacijā netālu no sliežu ceļiem atrodas piemiņas akmens un vagons, kas kalpo kā uzskatāms liecinieks vienai no visdrūmākajām dienām Latvijas vēsturē.

Godinot komunistiskā genocīda upurus, visā Latvijā svētdien notiek dažādi piemiņas pasākumi.