Politologs: Premjere gadumijā atskaitījās par paveikto, bet prezidenta runa bija ļoti cilvēcīga

Gan Siliņa, gan Rinkēvičs teica savu pirmo gadumijas uzrunu kopš stāšanās amatā.

Kā komentēja Ikstens, premjere vairāk runāja par konkrētākām lietām, tā bija tāda savdabīga atskaite par to, ko viņas vadītā valdība šajos četros mēnešos iespējusi.

Pēc formas Ikstenam nenākot prātā neviena cita premjera uzruna, kas notiktu tik konkrētā vidē, apkārt trokšņojot bērniem. Tā bijusi patīkama atkāpe no ierastās vienmuļības, kur vientuļš premjers runā eglītes kompānijā. Tomēr runai drusku pietrūcis svinīguma.

Runājot par saturu, nebija nekā tāda, kas būtu ļoti iespiedies atmiņā, kā tas gadījies citkārt, sacīja eksperts. Birokrātijas mazināšanu, ko Siliņa minēja, varētu gan varot uzskatīt par Jaunā gada apņemšanos, nevis par kādiem konkrētiem veikumiem.

«Sirdi sildīja stāsti par izglītību, tur gan vēl ir neprātīgi daudz darāmā,» bilda politologs. Jautājums, kurš teiks uzrunu nākamajā gadā, bet šobrīd nevarētu teikt, ka valdība ārkārtīgi veiksmīgi risina izglītības sektora problēmas, vērtēja eksperts, piebilstot, ka vairāk redz lēkāšanu pakaļ notikumiem un arodbiedrību spiedienam.

Ikstenam šķitis jauki, ka premjere savā runā pieminējusi latviešu valodas nozīmi. Tikmēr premjeres runas sākums, kurā viņa minēja, ka labākā investīcija ir investīcija bērnos, politologa ieskatā, nav bijis veiksmīgs. Šai sakarā vēl sliktāk būtu tikai minēt pensiju sistēmas ilgtspēju, un tad tas viss aizietu pavisam nelāgā gultnē, norādīja eksperts.

Savukārt Valsts prezidenta Rinkēviča uzruna Ikstena vērtējumā bija vairāk cilvēcīga. Formas ziņā prezidenta uzruna bijusi ļoti ierasta.

Politologs atzīmēja, ka, runāt par uzdrīkstēšanos un darīšanu ir jauki, bet liela kļūda ir runāt par to, ka «katram ir sava Latvija». Piemēram, tad iznāk, ka Tatjanai Ždanokai būs sava Latvija, Rinkēvičam būs sava, un Andrim Šķēlem sava, un tas politologa ieskatā ir ļoti neveiksmīgs runas noslēgums.