Pastaigas pa Rīgu: Grīziņkalna noslēpumi

Tēlnieka Mārtiņa Šmalca darinātā latviešu tautas pasakas “Sprīdītis” tika atklāta parkā 1930. gadā, kļūstot par Grīziņkalna simbolu un populāru vietējo iedzīvotāju tikšanās vietu.

Nūdistu un mīlnieku kalns

1929. gadā kazarmās pie Grīziņkalna bija izvietots Latvijas armijas Cēsu divīzijas 5. kājnieku pulks, kas šeit veica sapieru mācības. Šķita neticami, ka pirms nieka desmit vai piecpadsmit gadiem šeit pastaigājās kungi un skaisti ģērbtas dāmas, uzstājās cirka mākslinieki, darbojās restorāni, rādīja kino un virpuļoja karuseļi.

Tā laika laikraksti ne bez sarkasma rakstīja, ka teju zem katra krūma Grīziņkalna parkā (vai, kā to vietu sauca arī – Grīzenbergā) var sastapt mīlnieku pārīšus pārus, vai pat, kas bija vēl pikantāk, aizaugušā un pamestā parka nogāzēs siltajā gadalaikā šeit sauļojās “plikņi” — tā tolaik Latvijā sauca nūdistus.

Viss aizsākās ar Friča Šindlera alu

Parks ir piedzīvojis dažādus periodus, tā vēsture ir līdzīga amerikāņu kalniņiem, kas šajā parkā darbojās jau tālajos 1910. -1911. gados.

Ieeja parkā kungiem tolaik maksāja 20 kapeikas, bet dāmām – uz pusi mazāk. Vietējā teātrī Apollo 1906. gadā sāka darboties latviešu aktieru trupa, no kuras nākuši daudzi vēlāk slaveni aktieri un režisori, piemēram, Eduards Smiļģis, Ādolfs Kaktiņš, Tija Banga, Alfrēds Amtmanis-Briedītis, Mirdza Šmithene, Milda Brehmane—Štengele un citi. Cilvēki atpūtās šeit strādājošā restorānā, dejoja uz īpaši izveidota laukuma orķestra pavadībā, kā arī baudīja kafiju lapenē pašā kalna augšā.

Viss šis krāšņums – estrāde, strūklakas un atrakcijas iemīļotajā parkā – tika radīts ar Friča Šindlera vieglo roku un pateicoties viņa finansiālajām iespējam. 1903. gadā uzņēmīgais alus brūvētājs Smilšu kalnā (kā sauca šo vietu) uzstādīja alus paviljonu, kas viņam iepriekš bija kalpojis Rīgas jubilejas izstādē Putnu pļavā. Pateicībā pilsētas vadībai par atļauju iekārtoties parkā alus karalis apņēmās uzbūvēt šeit infrastruktūras objektus.

Jāteic, ka doto vārdu viņš noturēja, un 1911. gadā Grīziņkalna parks kļuva par vienu no iecienītākajām pilsētnieku atpūtas vietām galvaspilsētā.

Pārējo teritoriju aizņēma skaists brīvdabas dārzs. Lai uzlabotu parka augsni, pilsēta saskaņā ar īpašu līgumu ar dzelzceļa administrāciju apmainīja 60 kubikmetrus smilšu pret 800 kubikmetriem labas kvalitātes melnzemes. Izstrādāt parka dizainu un apzaļumošanas plānu izticēja talantīgajam Rīgas dārzu direktoram un ainavu arhitektam Georgam Kūfalds.

Smilšu kalns un ķeizarienes dziednieks

Nedaudz ieskatīsimies pagātnē. 18. gadsimta vidū Grīziņkalna apkaimi par savu dzīvesvietu izvēlējās Krievijas ķeizarienes Annas Ivanovnas personiskais ārsts, zinātnieks, botāniķis un rakstnieks Johans Bernhards Fišers.

Johans Bernhards Fišers savulaik bijis slavens cilvēks. Viņš nācis no Lībekas, mācījies Vācijā un 1705. gadā ieguvis medicīnas doktora grādu. 1710. gadā viņš pārcēlās uz Rīgu – viņa tēvs tur bija garnizona ārsts. Tā Johans Bernhards Fišers ieguva pilsētas ārsta vietu. Kopš 1725. gada viņš pastāvīgi ārstēja Annu Ivanovnu – tolaik Kurzemes hercogieni, kura dzīvoja Mītavā (Jelgavā).

1742. gadā, tronī kāpjot carienei Elizabetei, Fišers pārcēlās uz Pierīgu un uzcēla necilu muižiņu Grīziņkalna apkaimē. Toreiz zeme šeit bijusi purvaina, vidū pacēlās sena smilšu kāpa.

1794. gadā Fišera muiža nonāca Rīgas tirgotāja un šķirotāja Grīzenberga īpašumā un turpmāk tika dēvēta par Grīzenberga muižu. 

Jaunais īpašnieks to ievērojami paplašināja, iegādājoties blakus esošās zemes. Vēlāk, 1824. gadā, muižas ēkas un zeme nonāca vecticībnieku, kuri izveidoja tur dārzus un ierīkoja ganības.

Vēsturnieki ir noskaidrojuši, ka pirmais priekšlikums ierīkot parku šajā vietā, pilsētas domei tika iesniegts 1885. gadā, taču toreiz šī “trakā” doma tika noraidīta.

Pie idejas par parka izveidi atgriezās tikai 1901. gadā, kad kļuva skaidrs, ka apkaime attīstās, apkārt kā sēnes pēc lietus aug lieli uzņēmumi un strādnieku mājas.

Kā pūķi izglāba Dārznieka māju

Pirmais pasaules atnesa sev līdzi postu un panīkumu. Grīziņkalna parks iegrima tumsā un aizauga ar nezālēm. Visas 16 skaistās ēkas, izņemot vienu, nopostīja ugunsgrēks.

Izdzīvoja tikai viena ēka – 1903. gadā būvētā mazā Dārznieka māja, kas celta šveiciešu stilā un šodien ir kārtīgi restaurēta.

Pēc okultistu domām, šo koka būvi no uguns mēlēm izglāba pūķi, kas rotā ēku. Savukārt vēsturnieki stāsta, ka no iznīcības namiņu paglāba tas, ka tā atrodas nomalē (Jāņa Asara ielas pusē) prom no lielajiem kokiem.

Šis namiņš ar pūķiem atgādina arī par leģendāro Grīziņkalna dārznieku — brīnišķīgo Kārli Ozolu, kurš rūpējās par parku no 1930. līdz 1971. gadam. Šis godājamais vīrs pensijā devās tikai 90 gadu vecumā. Visu mūžu viņš audzēja rozes (viņš bija liels eksperts šajā jomā) un dažādus eksotiskus kokus un krūmus.

Līdz pat šai dienai Grīziņkalnā pavasarī zied dažas retas koku sugas, kas nav sastopamas nekur citur Rīgā. Pavisam parkā sastopamas ap sešdesmit (!) unikālu augu sugu. Te aug ogu īve, lodveida rietumu tūja, trejdaivu mandele, asinssarkanā vilkāble, lielziedu kokveida hortenzija, trejlapu pteleja, Ledebūra lapegle, kalnu un melnā priede, Darmštates priede, papīra bērzs, Tatārijas kļava u.c.

1905. gada atskaņas

1905. gada revolūcijas laikā parkā bieži norisinājās nelegālas strādnieku sapulces un plaši strādnieku mītiņi. 20. oktobrī mītiņā piedalījās pat ap 100 000 cilvēku. Par godu šiem nozīmīgajiem notikumiem 1930. gadā, atzīmējot revolūcijas 25. gadadienu, Grīziņkalnu pārdēvēja par 1905. gada parku.

1975. gadā, par godu revolūcijas 70. gadadienai, pie ieejas parkā no Pērnavas un Jāņa Asara ielas krustojuma, tika atklāts piemineklis 1905. gada revolucionāriem (tēlnieks Valdis Albergs — tas pats, kurš radījis pieminekli Sarkanajiem strēlniekiem). Starp citu, piemineklis ir veidots no Staburaga klints atlūzas..

Daži vēsturnieki apgalvo, ka masu demonstrācijas Grīziņkalna kalna notikušas nevis 1905. gadā, bet gan 1919. gadā. Pirmās revolūcijas laikā šajā parkā slepeni tika dalīti ieroči un skrejlapas šīs ļoti proletariskās Rīgas apkaimes strādniekiem.

Parks stipri cieta arī Otrā Pasaules kara laikā. Tā sakārtošana sākās tikai 1949. gadā, kad šeit tika ierīkots arī slepens pazemes PSRS armijas militārs objekts – PSRS Baltijas kara apgabala rezerves štāba telpas kara gadījumiem.

Šodien parkam atgriezts tā sākotnējais nosaukums.

Ludmila VEVERE

Foto no arhīva un no ģimenes arhīva