Par neatbilstošu Satversmei atzīst ierobežojumu pret Covid-19 nevakcinētam deputātam pilnvērtīgi piedalīties Saeimas darbā

Tiesā uzsver, ka ikvienam Saeimas deputātam ir būtiska nozīme Latvijā kā parlamentārā demokrātijā. Arī tāds viedoklis, ko pauž tikai viens vai daži Saeimas deputāti, ir būtisks Saeimas darbā. Saeimas deputāts var pārstāvēt tautu, tostarp paust tautas gribu, tikai tad, ja viņam tiek nodrošināta iespēja izmantot tās tiesības, kurām ir izšķiroša nozīme Saeimas deputāta darbā.

Lieta ir ierosināta pēc bijušās Saeimas deputātes Jūlijas Stepaņenko («Suverēnā vara») konstitucionālās sūdzības. Viņa līdz 2021.gada 15.novembrim nebija uzrādījusi Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijai apstrīdētajā normā prasīto Covid-19 drošības sertifikātu, tādēļ līdz pat normas atcelšanai nevarēja piedalīties Saeimas darbā gan klātienē, gan attālināti. Stepaņenko bija vienīgā deputāte, kura visu minētā likuma darbības laiku nepiedalījās parlamenta darbā, jo bija izvēlējusies nevakcinēties un neuzrādīja arī pārslimošanas sertifikātu.

Iesniedzējas vērtējumā, viņas iespēja pildīt Saeimas deputātes pienākumus bijusi atkarīga no tā, vai viņa ir vakcinējusies pret Covid‑19, tādējādi esot aizskartas viņas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, kā arī tiesības piedalīties valsts darbībā.

Atbilstoši likuma «Par pagaidu papildu prasībām Saeimas deputātu un pašvaldības domju deputātu darbam» 2.pantam no 2021.gada 15.novembra Saeimas darbā bija tiesīgi piedalīties tikai deputāti, kas uzrādīja sadarbspējīgus Covid-19 sertifikātus, kas apliecināja vakcinācijas vai pārslimošanas faktu, kā arī deputāti, kas saņēmuši medicīnas speciālistu atzinumu par vakcinācijas atlikšanu uz noteiktu laiku un uzrādījuši sadarbspējīgu sertifikātu par negatīvu veiktā testa rezultātu. Apstrīdētā norma bija spēkā līdz 2021.gada 31.martam.

Satversmes 96.pants nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību. Satversmes 101.panta pirmā daļa nosaka, ka ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt valsts dienestu.

Izskatot lietu, ST visupirms vērtēja, vai apstrīdētajā normā deputātam noteiktais liegums piedalīties Saeimas darbā atbilst Satversmes 101.panta pirmajā daļā ietvertajām tiesībām piedalīties valsts darbībā.

Vērtējot apstrīdētajā normā ietverto pieteikuma iesniedzējas tiesību ierobežojumu, kas viņai liedza piedalīties Saeimas un tās komisiju attālinātajās sēdēs, ST secina, ka šis liegums bija vērsts uz vakcinācijas aptveres palielināšanu, lai panāktu ar Covid-19 inficējušos personu skaita samazināšanos, tādējādi atvieglojot slimnīcu noslodzi un visu veselības aprūpes sistēmu.

Tātad apstrīdētajā normā paredzētā ierobežojuma leģitīmais mērķis bija sabiedrības labklājības aizsardzība. ST vērsa uzmanību uz to, ka, lai gan solidarizēšanās ar sabiedrību Covid-19 krīzes pārvarēšanā un sabiedrības uzticēšanās Saeimai un valstī īstenotajai Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības politikai ir būtiskas vērtības, tās tomēr nevar tikt atzītas par leģitīmu mērķi, kura dēļ būtu ierobežojamas Saeimas deputāta tiesības piedalīties Saeimas darbā.

Secīgi ST vērtēja, vai nelabvēlīgās sekas, kas pieteikuma iesniedzējai radās viņas pamattiesību ierobežošanas rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma guva sabiedrība kopumā. ST secināja, ka ikvienam Saeimas deputātam ir īpaša loma Latvijā kā parlamentārā demokrātijā. Arī tāds viedoklis, ko pauž tikai viens vai daži Saeimas deputāti, ir būtisks Saeimas darbā. Saeimas deputāts var pārstāvēt tautu, tostarp paust tautas gribu, tikai tad, ja viņam tiek nodrošināta iespēja izmantot tiesības piedalīties Saeimas un tās komisiju sēdēs, runas tiesības un tiesības balsot. Kaut arī pieteikuma iesniedzējai daļa no deputāta tiesībām tika saglabāta, tomēr iespēja tās īstenot nav pielīdzināma iepriekš minētajām deputāta tiesībām.

Vērtējot apstrīdētajā normā noteikto ierobežojumu piedalīties Saeimas klātienes sēdēs, ST secināja, ka tā leģitīmais mērķis ir citu cilvēku tiesību aizsardzība. Vienlaikus ST konstatēja, ka ārkārtējā situācija tika izbeigta ar 2022.gada 1.martu un līdz ar tās izbeigšanu tika atcelta arī virkne ierobežojumu, tostarp attiecībā uz nodarbinātību. Prasība pēc vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāta līdz 2022.gada 31.martam tika saglabāta tikai četrām nodarbināto grupām.

Ministru kabinets jau 2022.gada 15.februārī, pamatojoties uz ekspertu atzinumiem, prognozēja, ka situācija uzlabosies. Attiecīgi ST atzina, ka likumdevējam bija pienākums bez kavēšanās reaģēt uz situācijas izmaiņām saistībā ar Covid-19 krīzes pārvarēšanu. Covid-19 krīzes apstākļos bija nepieciešama koordinēta valsts varas institūciju rīcība. Turklāt bija jāņem vērā katra Saeimas deputāta īpašā loma demokrātiskā tiesiskā valstī un tas, ka ar apstrīdēto normu tika ierobežotas tādas Saeimas deputāta tiesības, kurām ir izšķiroša nozīme Saeimas deputāta darbā. Vēl jo vairāk, arī pati Saeima jau 2022.gada 28.februārī, Saeimas Prezidijam lemjot par to, ka Saeima 2022.gada 3.martā sanāk uz sēdi klātienē, bija atzinusi, ka epidemioloģiskās drošības prasības ir iespējams mīkstināt, saglabājot prasību lietot medicīnisko masku un ievērot distanci starp personām.

ST atzina, ka laikā, kad atbildīgās institūcijas vairs nesaskatīja nepieciešamību saglabāt tikpat stingras epidemioloģiskās drošības prasības, kādas tās bija 2021.gada rudenī, nebija saskatāms arī objektīvs pamats joprojām ierobežot Saeimas deputāta tiesības piedalīties Saeimas klātienes sēdēs.

Ņemot vērā minēto, ST nosprieda, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 101.panta pirmajai daļai. Tā kā apstrīdētā norma atzīta par neatbilstošu Satversmes 101.panta pirmajai daļai, ST atzina, ka izvērtēt šīs normas atbilstību Satversmes 96.pantam nav nepieciešams. ST atzina apstrīdēto normu par spēkā neesošu no 2021.gada 15.novembra, proti, no brīža, kad pieteikuma iesniedzējai tika liegtas tiesības pilnvērtīgi piedalīties Saeimas darbā.