Par Nacionālo koncertzāli. Valsts kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” atklātā vēstule

Pēc gadu desmitiem ilgušām diskusijām 16. jūnijā Ministru kabinets pieņēma vēsturisku lēmumu par Nacionālās koncertzāles celtniecību valstij piederošā zemesgabalā Elizabetes ielā 2. Lēmums ir bijis vienlaikus negaidīts un pēkšņs, un tāpēc saprotams ir tik pat spējais retorisku un izzinošu jautājumu (bieži nekritisku pārmetumu) birums. Jo īpaši no atsevišķu arhitektu un piesardzīgu neticīgo puses, kas gluži pamatoti vēlas rast atbildi, kāda ir 16. jūnija lēmuma dialektika, un vai LPSR Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ēka būtu pelnījusi tapt nojaukta. Kopš lēmuma pieņemšanas ir aizritējis nu jau pus mēnesis, un ieceres pamatojumi, situācijas izklāsts, finansiālie apsvērumi no projekta iniciatora – Kultūras ministrijas puses ir izskanējuši visplašākajā un detalizētākajā gammā, kamēr projekta oponenti no reizes uz reizes un no diskusijas uz diskusiju maina galvenos “pret” akcentus. Dažkārt priekšplānā izvirzās aicinājumi ievērot demokrātisku projekta virzības procedūru, dažkārt tiek apdziedāta ēkas Elizabetes ielā 2 arhitektoniskā izcilība. Neredzot projektu, mūsu “zaļie oponenti” metas gausties par potenciālās koncertzāles ietekmi uz parka kokiem, taču vienlaikus aicina koncertzāles projektu attīstīt kādā Rīgas degradētajā zonā ar autostāvvietu visiem gribētājiem. Argumentu un pseidoargumentu nudien ir daudz. Mēs no visas sirds vēlētos atturēties no iesaistīšanās šajās pretrunu vētrās — tās brīžam pieņem visnotaļ asas un griezīgas intonācijas — tomēr redzot, ka visas sabiedrības kopējais labums — izkopta kultūrvide, pieejama mākslas un mūzikas infrastruktūra, kas piešķir mūsu visu eksistencei un valsts idejai augstāku jēgu kopējā diskursā ieņem aizvien nenozīmīgāku lomu. Tāpēc vēlamies izteikt stingru atbalstu Nacionālās koncertzāles projektam Elizabetes ielā 2.

Nereti izskanējuši priekšlikumi Nacionālo koncertzāli celt ārpus pilsētas centra. Lieki neiedziļinoties pilsētbūvniecības jautājumos un Rīgas monocentriskajā raksturā, varētu retoriski vaicāt – vai kāds no oponentiem vēlētos uz Nacionālā teātra izrādēm doties uz Vecmīlgrāvi, vai Nacionālo bibliotēku apmeklēt Bolderājā?

Vizuālās mākslas cienītājiem 2016. gads nāca ar ilgi gaidītu notikumu – Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja rekonstrukcijas pabeigšanu, tai skaitā ar Esplanādes parka pazemē tapušo muzeja piebūvi. Lieki atgādināt, ka kopš durvju atkalatvēršanas LNMM piedzīvojis īstenu apmeklētāju “bumu”, un ne vien pateicoties kvalitatīvai arhitektūrai un pirmās ažiotāžas raisītai ziņkārei vien. LNMM ir kā no pelniem atdzimis Fēnikss. Viena aiz otras top visaugstākās kvalitātes ekspozīcijas, kas apliecina auglīgo sinerģiju starp sakārtoto vidi, skatītāju, radītāju un kultūras iestādes personālu.

Daudz skumju nopūtu un palīgā saucienu skaudrajā Covid-19 laikā dzirdam no reģionālajām koncertzālēm, tomēr neaizmirsīsim kā šīs lokālās “gaismas pilis” ir mainījušas Latvijas novadu iedzīvotāju pašapziņu, audzinājuši to izpratni par kvalitatīvu mūzikas saturu, veicinājušas reģionu ekonomisko izaugsmi. Otrkārt, reģionālās koncertzāles tika izveidotas kā apgaismības centri, kurās galvaspilsētā koncentrētie nacionālas nozīmes orķestri var sūrā darbā iestudētās koncertprogrammas atskaņot arī ārpus Rīgas. Nedz Bēthovena “devīto”, nedz Šostakoviča “ceturto, vai Mālera “astoto” novada tautas namā vis atskaņot nevar.

Taču šobrīd situācija ir tāda, ka orķestri Rīgā programmas iestudē kritiskos darba apstākļos un atskaņo akustiski ne gluži atbilstošās zālēs, bet novadu iedzīvotāji šīs pašas programmas var noklausīties izcilos apstākļos Rēzeknē, Liepājā, Cēsīs un Ventspilī.

Kamdēļ gan Rīgas iedzīvotājs (nerunājot nemaz par valstij tik būtisko kultūrtūrisma nozari) nebūtu pelnījis prestižā vietā novietotu valsts galveno koncertzāli. Ar izcilu skaņu, ērtu un estētisku vidi, sabiedrisko transportu uz visām debess pusēm un, iespējams, arī pieejamākām biļešu cenām. Jo ir taču zināma starpība, vai zālē ir 650 vai 1200 sēdvietas.

Ministru kabineta lēmums nojaukt arhitektu J. Vilciņa, A. Ūdra, A. Staņislavska un G. Asara 1974. gadā projektēto ēku nav un nekad nav bijis ierēdņu vai vēlētu amatpersonu pašmērķis vai ambīcija, to vēlme izrēķināties ar vēstures rēgiem. Šis ir nepieciešams kompromiss, kurā izsvērtas valsts iespējas atdot saviem pilsoņiem gadu desmitiem senu parādu. Rīga ir Vāgnera, Lista, Šūmaņu, Berlioza, Vītola, brāļu Mediņu, Jurjānu Andreja un daudzu citu spilgtu Eiropas un Latvijas radošo garu pilsēta.

Kas notiek ar Lāčplēsi, ja tam nocērt ausis? Tas zaudē savu spēku un iet bojā. Nepieļausim to!