Maksims Suhanovs: “Es dzīvoju, neatskatoties uz pagātni”

Mēs satikāmies ar Maksimu Suhanovu dažas dienas pirms pirmizrādes. Sākotnēji šo izrādi bija paredzēts uzvest Latvijas Nacionālajā teātrī, taču šā gada jūnijā teātris pārtrauca nomas līgumu ar viesizrāžu organizatoriem.

Teātra direktors Māris Vītols paziņoja, ka “Nacionālā teātra skatuve nav piemērota vieta krievu valodā iestudētām viesizrādēm laikā, kad Krievija Ukrainā turpina asiņainā Putina režīma izraisīto karu.»

Vienīgā vieta, kas piedāvāja palīdzību un deva patvērumu izrādei, bija LED Unit Halle. Šajā angārā, kas maz līdzinās teātra zālei, uz melna fona un spēcīgu LED lampu gaismā arī notika mūsu saruna ar Maksimu.

Pēc 30 gadiem

No Maksima Suhanova filmu lomām var mācīties “trako” 90. gadu vēsturi un tā laika kriminālo subkultūru. Visu šo kriminālo romantiku un fatālismu Maksims spēja atveidot precīzāk par daudziem.

Aktiera jaunākā loma Dmitrija Krimova lugā “Ārprātīgo piezīmes” ir par ko citu. Uz skatuves ir divi cilvēki, kas ne pēc savas gribas nonākuši jaunos dzīves apstākļos. Sakārtotā dzīve ir pagātnē, varoņiem ir jāatrod sev pielietojums svešā zemē, jauna vieta dzīvē.

— Maksim, mēs ar jums atrodamies zālē, kas ir pilnīgi nepiemērota izrādēm. Šeit nav pat skatuves. Kā jūs jūtaties, strādājot šādos apstākļos?

— Jā, šī zāle noteikti nav paredzēta izrādēm. Bet, ja ņem vērā, ka viss, ko mēs darām, ir eksperiments, šeit ir interesanti spēlēt. Man šķiet, ka šāda telpa dramatiskai izrādei par tēmām, ko mēs cenšamies paust, ir labākā izvēle. Es pat domāju, ka varbūt kāds bagāts teātris ar greznām lustrām un samta priekškaru nebūtu īsti pareiza telpa. Bet šeit viss izskatās harmoniski.

— Jūsu varonis izrādē “Ārprātīgo piezīmes” – kāds viņš ir?

— Man īsti nepatīk runāt par saviem varoņiem. Manuprāt, skatītājiem pašiem ir jāizdara secinājumi. Ļoti bieži gadās tā, ka jūs savā personāžā ieliekat vienu, bet tas izpaužas pavisam citādāk. Tāpēc es nevēlos apveltīt savu varoni ar kaut kādām īpašībām un kvalitātēm, tādējādi ieliekot viņu stingri noteiktos rāmjos. Neņemiet ļaunā, lūdzu, labi? (Smaida)

— Jūs atkal spēlējat kopā ar Čulpanu Hamatovu, tāpat kā pirms 30 gadiem filmā “Kurlo zeme”. Kopš tā laika jūsu ceļi uz teātra skatuves nav krustojušies?

— Kad dzīvojām Maskavā, mēs laiku pa laikam tikāmies un sazvanījāmies, prātojot, ka būtu forši kaut ko kopā uzspēlēt uz skatuves. Pirms dažiem gadiem mēs ar Čulpanu satikāmies Maskavas konservatorijā. Tā bija melodeklamāciju izrāde. Mēs deklamējām “Ēģiptes naktis” Sergeja Prokofjeva mūzikai, ko viņš savulaik sarakstīja Tairova teātrim, pie diriģenta pults bija Vladimirs Jurovskis.

Tāpēc, kad Dima (Dmitrijs Krimovs – autora piezīme) man piezvanīja un piedāvāja lugu mums abiem ar Čulpanu, man tas, protams, ļoti patika. Maskavā mēs visi kopā – Dima, Čulpana un es – iespējams, nekad nebūtu tikušies.

Ģimenes vēsture

Uz izrādi Rīgā Maksims atlidoja no Berlīnes, kur pārcēlās 2006. gadā. Daudzus gadus aktieris dzīvoja divās valstīs, bet nesen pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi Vācijā. Iespējams, šāda izvele nebija nejauša: aktiera dzīslās plūst ne tikai krievu, bet arī vācu asinis.

— Par ko stāsta jūsu ģimenes hronika?

— No mammas puses man dzimtā ir vācieši. Mans vecvecvectēvs ar ģimeni 1763. gadā pārcēlās uz Krieviju, apmetoties uz dzīvi Jaroslavļas guberņā. Kāds bija šīs pārcelšanās iemesls, noskaidrot, diemžēl, nav iespējams. Bet es droši zinu, ka mana vecvectēva dēls Filips Kārlis Garde apmetās Jaroslavļā. Viņam bija 12 bērni, pārsvarā meitenes, viena no tām bija mana vecvecmāmiņa Jekaterina Filippovna. Es viņu pat esmu saticis, kad 1967. gadā ar ģimeni viesojāmies uz Jaroslavļā.

Viņas dēls – mans vectēvs Konstantīns Petrovičs Buzanovs – bija Meierholda teātra aktieris un spēlēja kulta izrādēs “Mežs”, “Blakts”, “Pirts” un citās. Pēc Meierholda nošaušanas un teātra likvidēšanas viņš sāka strādāt Revolūcijas teātrī, pēc tam Kinoaktiera teātrī. Un pat paspēja atveidot nelielu spiega lomu Romma filmā “Sapnis”… Un tad sākās karš. 1941. gada jūlijā vectēvu iesauca armijā. Tā paša gada septembrī viņš gāja bojā netālu no Tveras.

— Un kāds bija jūsu vecmāmiņas liktenis?

— Manas mammas mamma nodzīvoja līdz 96 gadu vecumam. Starp citu, viņa arī bija aktrise, mācījās pie Meierholda, spēlēja masu skatos. Pēc kara viņai nācās pamest aktrises profesiju. Viņai uz rokām bija divi bērni, vīrs gājis bojā. Vajadzēja kaut kā izdzīvot. Vecmāmiņai nācās piestrādāt bērnudārzos, vadīt kaut kādus pulciņus. Viņa man daudz stāstīja par savu dzīvi, par Meierholdu, par manu vectēvu.

— Vai šie stāsti ietekmēja jūsu vēlmi kļūt par aktieri?

— Nē, šajā profesijā es nonācu nejauši. Kopš bērnības es nodarbojos ar klavierspēli, jaunībā spēlēju ansamblī un sapņoju izveidot savu mūzikas grupu. Pēc 10. klases mēģināju iestāties mūzikas augstskolā, taču izkritu.

Lai mani neiesauktu armijā – tobrīd gāja karš Afganistānā –,  mana vecmāmiņa aši sagatavoja man programmu, lai iestātos teātra augstskolā. Tā es iestājos Ščukina teātra skolā, kur ar lielu prieku sāku mācīties. Mūziku es nepametu, tā vienkārši palika otrajā plānā. (Starp citu, Maksima Suhanova mūzika uz teātra skatuves skanēja izrādēs “Amfitrions” un “Sirano de Beržeraks” – autora piezīme).

No bērnu pasakas līdz “Kremulatoram”

Pēc Ščukina teātra skolas absolvēšanas Maksima Suhanova aktiera karjera attīstījās samērā veiksmīgi. Viņš tika uzņemts Vahtangova teātrī, vēlāk sadarbojās ar Lenkomu, Staņislavska teātri un Majakovska teātri.

Aina no lugas “Ārprātīgo piezīmes”: Čulpana Hamatova un Maksims Suhanovs

Maskavas teātros Maksims ir atveidojis Josifu Staļinu un grāfu Almavivu, Pēteri Lielo un Donu Žuanu, Sirano de Beržeraku un karali Līru…

— Kādās izrādēs jūs šodien spēlējat Vācijā?

— Pirms trim gadiem es un mans draugs klauns Semjons Šustovs iestudējām pasaku izrādi bērniem un vecākiem. Un pagājušajā gadā režisors Maksims Didenko man piedāvāja lomu baltkrievu dramaturga Sašas Filipenko lugā “Kremulators”. Izrāde piedzīvoja pirmizrādi februārī, un tagad to veiksmīgi spēlējam ne tikai Berlīnē, bet arī citās Eiropas pilsētās. Uzreiz pēc Rīgas viesizrādēm es ar “Kremulatoru” lidoju uz Londonu.

— Cik man zināms, kremulators ir īpašas dzirnavas, kas sasmalcina līdz putekļiem to, kas paliek no cilvēka pēc kremācijas. Par ko ir šī izrāde?

— Tas ir stāsts par patiesības sagrozīšanu un izvēli, par tās sadedzināšanu un izdzēšanu no atmiņas, par emigrāciju un karu. Mans varonis ir Maskavas krematorijas pirmais direktors Pjotrs Ņesterenko. Tas ir reāls cilvēks ar īstu biogrāfiju, kas soli pa solim virzās pa kādu dīvainu, liktenīgu ceļu.

Priecājos, ka iestudējumā “Kremulators” man bija iespēja strādāt kopā ar Maksimu Didenko. Viņš ir no tiem retajiem režisoriem, ar kuru var strādāt gandrīz bez vārdiem. Īpašs izaicinājums bija momentānās pārejas no ekrāna tuvplāniem uz skatuves spēli. Kā to izdarīt gludi, kā palikt pilnīgi dabiskam, nedomājot par to, vai esi redzams vai ne? Jo es taču nezinu, kad ieslēgsies kamera. Taču tā tiek sasniegts patiesas dzīves efekts, kas dzimst un pazūd tieši tagad, skatītāju acu priekšā. Es domāju, ka mums izrādē “Kremultors” mums tas izdevās.

— Kādā valodā ir šī izrāde?

— Krievu. Savukārt izrādē, ko mēs veidojām kopā ar Semjonu Šustovu, vispār nav vārdu, tāpēc tā ir saprotama jebkurā pasaules valstī.

Maskava — Berlīne

— Kā jums sokas ar vācu valodu?

— Es visu saprotu, bet īsti labi vēl nerunāju. Kad dzīvoju divās valstīs, bija grūti atrast laiku vācu valodas apguvei. Braucieni, viesizrādes, filmēšanās, uzstāšanās… Vai varbūt es šādi attaisnoju savu slinkumu? (Smaida.) Tagad, kad man ir parādījies vairāk brīva laika, es to veltīšu vācu valodai.

— Vai tas ir labi, ja aktierim ir daudz brīva laika? Savā ziņā tas ir sinonīms tam, ka aktieris nav pieprasīts.

— Es nevaru teikt, ka Maskavā biju daudz pieprasītāks. Pēdējā laikā spēlēju tikai vienā izrādē Vahtangova teātrī. Visas pārējās tika atceltas dažādu zemūdens akmeņu un straumju dēļ. Režisori, ar kuriem es būtu gribējis strādāt, teātrī netika pieņemti. Jā, bija darbs kino. Tagad tā vairs nav. Bet nesen mani uzaicināja uz Izraēlu, piedāvājot galveno lomu kādā filmā. Ceru, ka tas izdosies.

Ziniet, es esmu tik zinātkārs par dzīvi, ka mani īpaši nesatrauc tas, ka kaut kā ir kļuvis vairāk, bet kaut kā – mazāk. Es vienmēr atrodu, ko darīt. Apkārt ir tik daudz grāmatu, ko man nav bijis laika izlasīt – tagad es cenšos to kompensēt. Turklāt man ir trīs bērni: vienam ir 11 gadi, otram četri, un meitai ir tikai gadiņš un astoņi mēneši. Es pceļos septiņos no rīta un eju gulēt vēlu, un šajā grafikā jūtos diezgan harmoniski.

— Vai jūs joprojām sazināties ar saviem kolēģiem Maskavā?

— Jā, es regulāri uzturu sakarus ar savu draugu-klasesbiedru. Mūsu attiecībās nekas nav mainījies. Neviens no teātra man nezvana, un es arī nezvanu. Laiku pa laikam palasu, ko par manu teātri raksta, tāpēc zinu, kas tur notiek. Man nav vēlēšanās tur atgriezties. Tā es esmu iekārtots – man ir svarīgi raudzīties uz priekšu, nevis atskatīties uz pagātni, ļaujoties reminiscencēm un nožēlai.

Atkārtoju, esmu zinātkārs un ļoti mīlu dzīvi. Un tas, piekrītiet, ir lielisks dzinējspēks.

Mūsu dosjē

Maksims Suhanovs ir dzimis 1963. gada 10. oktobrī Maskavā. Uzaudzis radošā ģimenē: māte – Tatjana Suhanova, māksliniece, patēvs – dzejnieks un žurnālists Aleksandrs Aronovs.

1985. gadā pabeidza Ščukina teātra skolu. Strādājis Vahtangova teātrī un sadarbojies ar citiem Krievijas teātriem. Balvu “Kaija”, “Nika” un “Zelta maska” laureāts.

Starp viņa ievērojamākajiem teātra darbiem ir lomas izrādēs “Amfitrions”, “Sirano de Beržeraks”, “Līrs” (Vahtangova teātris), “Nodevība”, “Zvēru pieradināšana”, “Hlestakovs” (Staņislavska teātris).

Spēlējis filmās “Kurlo zeme”, “Sievietes apvainot neiesaka”, “24 stundas”, “Arbata bērni”, “Saules nogurdinātie”, “Boriss Godunovs”, “Trīs māsas”, “Burvis”, “Tumša kā nakts. Anna Kareņina” un citās.

Maksima Suhanova pirmā sieva bija aktrise Darja Mihailova, otrā sieva – aktrise un dziedātāja Lada Marisa. Šobrīd aktieris ir precējies ar žurnālisti, rakstnieci, fotogrāfi un scenāristi Eteri Čalandzija. Ģimenē ir trīs bērni.

Pašlaik dzīvo Berlīnē.

Jeļena SMEHOVA