Agrā aprīļa rītā Daugavpils-Vitebskas šosejas malā tika atrasta sadegusi kravas automašīna “Kolhīda” ar puspiekabi. Ugunsgrēks bija tik spēcīgs, ka no transportlīdzekļa bija palicis tikai viens vienīgs metāla korpuss. Kabīnē operatīvie darbinieki atrada apdegušu šofera līķi.
Baltkrievijas operatīvie darbinieki no Verhņedvinskas rajona Iekšlietu pārvaldes noskaidroja, ka “Kolhīda” ir no Ukrainas un pieder auto saimniecībai, kas reģistrēta Dubno Rivnes apgabalā. Automašīna transportēja dziju no rūpnīcas “Juglas Manufaktūra” uz Dubno adīšanas rūpnīcu. Pie stūres bija šoferis Ružickis. Kravā bija apmēram tonna dzijas, iepakota 36 kastēs. Tās vērtība bija gandrīz 17 tūkstoši rubļu.
Būtiska detaļa: katra kaste sānos un pa vidu bija sasieta ar stiprinājuma metāla lentu. Kopumā tika atrastas tikai sešas šādas lentes. Tas nozīmēja, ka no trīsdesmit sešām kastēm bija sadegušas tikai divas. Operatīvie darbinieki nonāca pie secinājuma, ka šeit bija notikusi laupīšana, visticamāk, bruņota laupīšana ar slepkavību. Bet kur noziedznieki varēja pārdot lielu daudzumu nozagtas dzijas?
Baltkrievijas operatīvie darbinieki izskatīja vairākas versijas, kuras vienoja viena kopīga doma: uzbrukumu automašīnai bija sarīkojušas Vitebskas apgabalā dzīvojošas personas. Taču meklēšana nedeva nekādus rezultātus. Arī citos Baltkrievijas reģionos melnajā tirgū netika reģistrēta liela apjoma nefasētas dzijas parādīšanās.
Tad baltkrievi devās uz Ukrainu, uz auto saimniecību, kurai piederēja nodegusī automašīna. Tur viņi atrada mirušā autovadītāja pārinieku, kurš uzrādīja, ka janvārī ar šo pašu “Kolhīdu” vedis dziju no Rīgas. Izbraucot no Jēkabpils, viņam sekojis žigulis ar Latvijas numurzīmēm. Automašīnā sēdošie pasažieri no šaujamieročiem vairākas reizes izšāvuši pa kravas automašīnas riteņiem. Taču, tuvojoties Daugavpilij, automašīna pazuda. Ukrainis nekavējoties ziņoja par notikušo Daugavpils milicijai, pēc kā turpināja ceļu.
Šāvējus tā arī neizdevās atrast
Patiešām, Daugavpils milicijas nodaļā bija reģistrēts fakts par šaušanu uz kravas automašīnu ar Ukrainas numura zīmēm. Tika ierosināta krimināllieta. Uz notikuma vietu devās operatīvā grupa. Protokolā tika konstatēts, ka automašīnai “Kolhīda” bija izsists kreisā pagrieziena lukturis un bojāta viena riepa. Protokolam bija pievienots lietiskais pierādījums – mazkalibra šautenes lode. Taču cietušais diemžēl nespēja atcerēties žiguļa numura zīmi, tāpēc šāvējus tā arī neatrada. Krimināllieta tika “nolikta atvilktnē”. Acīmredzot izmeklētāji gaidīja prokurora lēmumu par nosūtīšanu uz arhīvu.
Rezultātā tika nolemts atsākt lietas izmeklēšanu kopīgiem Latvijas un Baltkrievijas kriminālizmeklēšanas iestāžu spēkiem. Darba grupas locekļu sanāksmē tika nolemts vadīties no pieņēmuma, ka noziedznieks dzīvo kaut kur pie autoceļa Rīga-Daugavpils-Krāslava, kas ved uz Baltkrievijas robežu. Īpašu uzmanību operatīvie darbinieki nolēma pievērst Jēkabpils, Preiļu un Daugavpils rajoniem, kuru teritorijā notika uzbrukums ukraiņu kravas automašīnai. Savukārt nozagto preču pēdas, visticamāk, bija jāmeklē Rīgā pie vietējiem spekulantiem, jo džemperi no šīs dzijas bija ļoti populāri melnajā tirgū. Darba apjoms bija milzīgs. Izmeklēšanai tika nolemts piesaistīt rajona milicijas darbiniekus, OBHSS inspektori un kriminālizmeklēšanas pārvaldes pārstāvjus.
Baltkrievi aktīvi piedalījās operatīvajās sanāksmēs Latvijas Iekšlietu ministrijas rajonu nodaļās, Daugavpils un Rīgas pilsētas nodaļās. Tepat Jēkabpilī vietējais rajona milicijas darbinieks atcerējās kādu sarunu ar vienu no saviem informatoriem. Viņš pastāstīja, ka redzējis sadegušas automašīnas korpusu uz Latvijas un Baltkrievijas robežas, pieļaujot, ka tas varētu būt Jēkabpils autobāzes šofera P. Toreiz iecirkņa inspektors šai ziņai nepievērsa nekādu uzmanību. Pēdējo notikumu gaismā operatīvie darbinieki nolēma uzmeklēt informatoru, nepievēršot lieku uzmanību. Izrādījās, ka viņš patiešām pavisam nejauši bija kļuvis par liecinieku sarunai starp P. un kādu nepazīstamu puisi, kas kādā svētku ballītē sēdēja ar muguru pret viņu. Lai gan viņi sarunājās pusbalsī, aģents sadzirdēja dažas P. sarunu biedra izmestas frāzes: “Ko var izdarīt mazkalibra šautene? Tā nav pat caursitusi riteni”.
P. nekavējoties tika nopratināts. Lai kā P. nemēģinātu izlocīties, beigu beigas viņam tomēr nācās pastāstīt, kurš no viņa paziņām bija runājis par šaušanu uz automašīnu. Tā operatīvā grupas redzeslokā nonāca kāds vīrietis vārdā Grabovskis, kurš strādāja brīvprātīgo ugunsdzēsēju komandā, kurā viņam bija draugi. Grabovskis bija spiests atzīties, ka tieši viņš janvārī apšaudījis “Kolhīdu”, taču viņš kategoriski noliedza savu līdzdalību aprīļa uzbrukumā.
Kompānija dzīvoja ar vērienu
Aizdomas, kas krita uz Grabovska kompāniju, nebija nejaušas arī tāpēc, ka par pieticīgajām ugunsdzēsēju algām viņi dzīvoja visnotaļ vērienīgi un naudu noteikti neskaitīja. Piemēram, Jānis Grabovskis, sasitot savu auto, burtiski pēc nedēļas iegādājas jaunu. Pusgada laikā ar savu jauno žiguli viņš iemanījās nobraukt gandrīz 100 tūkstošus kilometru. Kādus ceļus viņš bija mērojis?
Taču slepkavības brīdī viņam, tāpat kā viņa partnerim Žilinskim, bija nevainojams alibi. Grabovskis bija dežūrdaļā, bet Žilinskis atradās tiesas sēdē: viņš bija izraisījis avāriju, pārkāpjot ceļu satiksmes noteikumus. Viņam tika piespriests trīs gadu nosacīts sods. Pēc tam viņu redzēja kafejnīcā, kur viņš kopā ar tēvu lietoja alkoholiskos dzērienus, atzīmējot tik maigo sodu.
Taču, rūpīgi izpētot notikumu hronoloģiju, izmeklētājiem izdevās pierādīt, ka Žilinskis tajā dienā bijis darbā. Jā, viņš brauca uz tiesu, kuras sēde ilga tikai stundu. Jā, pēc tam viņš dzēra — tas aizņēma trīsdesmit minūtes. Pēcpusdienā viņš, kā parasti, sēdēja pie sava rakstāmgalda. Tajā pašā laikā Grabovskis bija redzēts birojā, bet tikai tad, kad viņa kolēģa nebija klāt. Tomēr viņš bija tas, kurš iepriekš bija parakstījies dežūru grafikā.
Darba grupa nopietni ķērās pie Grabovska un viņa automašīnas. Izrādījās, ka auto redzēts netālu no Daugavpils tieši tajā laikā, kad tur brauca “Kolhīda”. Žiguli par ātruma pārsniegšanu apturēja ceļu patruļa, kura tajā laikā dežurēja uz šosejas. Un inspektors labi atcerējās šoferi – Grabovski, kā arī viņa pasažieri. Uzrādītajā fotogrāfijā viņš atpazina vēl vienu Grabovska komandas ugunsdzēsēju Jāni Kalniņu. Kratīšanas laikā viņa mājā tika atrasts medību šaujamierocis. Kā izrādījās, tieši no šīs šautenes tika nošauts bojāgājušais šoferis. Bandas locekļiem nācās atzīties.
Izrādījās, ka noziedznieki apturēja “Kolhīdu” uz šosejas, imitējot žiguļa avāriju. Tad Kalniņš nošāva šoferi. Kravas automašīna tika aizvesta uz Indras ciemata nomali, kur kastes tika izkrautas cita nozieguma līdzdalībnieka saimniecībā. Daļu dzijas realizēja Rīgas spekulantiem, bet daļu aizveda uz Ļeņingradu. Lai noslēptu nozieguma pēdas, kravas automašīnu kopā ar bojā gājušo šoferi aizveda uz Baltkrievijas teritoriju, kur auto aplēja ar benzīnu un aizdedzināja.
Tā kā noziegums notika Latvijas teritorijā, bandas dalībnieki tika tiesāti saskaņā ar Latvijas PSR Kriminālkodeksu. Visi viņi saņēma bargus sodus.
Aleksandrs VALTERS
Abonējiet dienas svarīgāko
PRESS.LV Telegram kanāls — steidzamās ziņas un ekskluzīvi materiāli.
Esiet pirmais, kas komentēs
Lai piedalītos diskusijā, nepieciešams PRESS.LV konts.