Latvijas dižoga – ķirbis

Ilze ar vīru audzē ķirbjus 55 hektāru platībā, pavisam 40 šķirnes. Audzēt ķirbjus viņi sāka pirms desmit gadiem pēc pazīstama dārzeņu audzētāju kooperatīva vadītāja ieteikuma. Tolaik valstī bija šīs kultūras trūkums, bet pieprasījums auga. Šodien Latvijas zemnieki spēj pilnībā nodrošināt vietējo patērētāju pieprasījumu pēc šī vērtīgā produkta. Turklāt visa gada garumā, līdz pat jaunajai ražai.

— Recepšu ir daudz, bet kādas šķirnes ir vispiemērotākās ēdienu gatavošanai?

— Katrs izvēlas to, kas viņam patīk,  diplomātiski stāsta saimniecības “Kliblapsas” īpašniece. — Tāpēc es nevēlos nevienam uzspiest kādas šķirnes. Piemēram, tikai “muskata” vai “riekstu” ķirbi labāk ņemt sulai, zupai – citu, putrai un pīrāgiem – trešo. Gan jau katrs, kam garšo ķirbji, atradīs savu mīļāko šķirni, ja vēl nav atradis. Es varu tikai teikt, ka sulas pagatavošanai vislabākais ķirbis ir rudens ķirbis, sulīgāks, ar plānāku mizu …

Pēc ķirbju audzētājas teiktā, ķirbjus, tāpat kā ābolus, iedala pēc nogatavošanās laika: vasaras, rudens un ziemas. Ziemas ķirbis ir “ilgspēlējošs”, tas labi glabājas un ir nopērkams līdz pat jūnijam, kad jau sāk ienākties jaunā raža.

— Vai Latvijas ķirbji nogatavojas jūnijā?

— Jā. Bet ne parastie apaļie, bet iegarenie. Kabači. Nebrīnieties, arī tie pieder ķirbju dzimtai. Vasaras ķirbji. Savukārt klasiskie ķirbji nogatavojas vasaras beigās. Šī vasara tiem bija ideāla. Silta un gara. Ķirbji mīl siltumu.

Gardās šķēles

— Kāds ir jūsu mīļākais ķirbju ēdiens?

— Cepts ķirbis. Šķēles iemet pannā, pieliek mazliet sviesta. Kad ķirbis nedaudz apbrūnē, apgriež uz otru pusi, un var ēst….

Pēc saimnieces teiktā, pat tie, kas iepriekš “nevarēja ciest ķirbi”, pagaršojot ceptu ķirbi pie viņas mājās, maina savus uzskatus.

— Mans padoms: ja iespējams, negrieziet ķirbim nost mizu! Tas ir pats vērtīgākais, bet cilvēki met to ārā. Arī sulu gatavo arī no ķirbja ar visu mizu.

Ķirbju audzētāja iesaka ķirbi uzglabāt sausā telpā temperatūrā, kas nav zemāka par 12 grādiem.

55 tūkstoši ķirbju sēklu

— Ķirbji jāstāda saulainā vietā, atklāj Ilze Venterzute. — Augsnei jābūt vieglai, un mēslojums komposta veidā nav nepieciešams.

Viņa sēklas pasūta tikai no profesionāliem sēklu veikaliem.

— Cik man zināms, Latvijā sertificētu sēklu nav, tāpēc mēs pasūtām importa sēklas. Katru gadu jaunas. Aptuveni 55 tūkstoši sēklu….

Daži citi audzē no savām sēklām, bet zemnieku saimniecības īpašniecei no Tukuma puses ir sava pieredze: ar sēklām nedrīkst riskēt. Tas izmaksā pārāk dārgi.

Pirmajos saimniekošanas gados viņiem ķirbji nav padevušies – ogas bijušas pārāk mazas un ātri bojājušās. Taču šodien saimniecībā “Kliblapsas” bieži viesojas kolēģi, lai apgūtu ķirbju audzēšanas mākslu.

— Kāpēc jūsu saimniecībai ir tik neparasts nosaukums – Kliblapsas?

— Mums vairākkārt ir ieteikuši to mainīt. Bet mēs esam spītīgi. Saimniecību iegādājāmies vēl padomju laikos, un, kad izveidojām zemnieku saimniecību, nolēmām saglabāt vēsturisko nosaukumu. “Ar to jūs visu mūžu klibosiet,” mūs brīdināja mamma. Nekas, labāk lēnām klibot, nekā skriet pa galvu pa kaklu. Dzīve parādīja, ka esam izdarījuši pareizo izvēli.

Labākās šķirnes

Populārās dārzniecības “Neslinko” saimniecei Elga BRAŽŪNEI ir sava pieredze. Viņa specializējas tomātu audzēšanā, taču neaizmirst arī šo kultūru. Ne velti kopš 1999. gada viņa piedalās tradicionālajās Dabas muzeja rīkotajās ķirbju izstādēs.

Pēc Bražūnes kundzes novērojumiem, Latvijā populārākās šķirnes ir “Rožu ķirbis”, “Oranžais deserts”, “Kulinārijas ķirbis” un “Šokolādes ķirbis”. Šīs šķirnes ir universālas – piemērotas gan sulai, gan kompotam, gan marinēšanai.

— Bet, ja vēlaties ķirbi cept, teiksim, ar sieru, garšvielām, tad vajadzīgas citas šķirnes, kas veido krēmīgu masu: “Rombo”, “Uchiki Kuri”, “Marina di chioggia”.

Bražūnes kundze neskopojas ar padomiem dārzkopjiem:

— Ķirbji baidās no salnām, pat no nelielām. Tāpēc tie jāstāda tad, kad salnu iespējamība ir minimāla. Bet es iesaku sākt ar stādiem. Sēklas stādu podiņos sēj vēlu pavasarī — no 23. aprīļa līdz 10.-12. maijam. Dīgstus liek vai telpā uz palodzes, vai siltumnīcā. Un tikai maija beigās — jūnija sākumā stāda atklātā zemē…

Ķirbji nav visprasīgākā kultūra, un tos var stādīt dažādās vietās, tostarp tieši uz lauka. Un stādus nevajadzētu stādīt tuvāk par metru vienu no otra. Ķirbjiem ir apjomīga sakņu sistēma, kas sniedzas gan dziļi, gan plaši. Tāpēc, lai būtu vieta sakņu barošanai, ķirbju stādus nepieciešams stādīt ievērojamā attālumā vienu no otra.

— Pēc iestādīšanas augs ir jālaista, lai iesakņotos, — turpina dārzeņu audzētāja. — Būtu labi to laistīt arī pēc tam. Taču tie, kas audzē lielās platībās, hektāros, parasti to nedara. Tas ir pārāk dārgi. Ķirbji nav gurķi, vienam augam nepieciešami 5-6 spaiņi. Mēs arī nelaistām, ķirbis pats uzņem mitrumu.

Lielāko ķirbju svars var sasniegt 15-20 kg, savukārt šķirnei “Baby Boo” ogas ir mazas, sver tikai 400 gramus, bet to ir daudz.

Glāze ķirbju sulas dienā

Ķirbi jānoņem pie pirmajām salnām — mīnus 1. Lapas jau ir apsalušas, bet auglim tas nekaitē.

— Jāskatās pēc ķirbja “astītes”: ņemam nost, kad tā kļūst cieta. Nogriežot augļus, nevajag tos uzreiz nest uz māju. Ļaujiet tam vēl pastāvēt ārā – nogatavoties. Tajā pašā stāvoklī, uz tā paša sāna, kā tas auga. Mēs arī pēc tam vēl kādu laiku ķirbjus uzglabājam ārā, siltā vietā zem jumta, kur netiek klāt lietus. Vēlāk tos pārnesam uz telpām. Arī uz gatavot ķirbi nav ieteicams. Tam jāpastāv vēl vismaz mēnesi. Tad garša būs labāka…

Elgas Bražūnes mīļākais ķirbju ēdiens ir sula.

— Es parasti to dzeru launagā – pa glāzei. Dažreiz pievienoju nedaudz ābolu sulas vai burkānu sulas. Un ziemā – biešu sulu. Tā piešķir gan papildu garšu, gan vitamīnus. Bet biežāk dzeru ķirbju sulu tīrā veidā…..

Interesants fakts

Ikdienā apēdot 200 gramus ķirbja, jūs varat uzņemt 20 % no C vitamīna dienas normas, 10 % no nepieciešamā E vitamīna un vismaz 5 % no nepieciešamā B6 vitamīna…

Iļja DIMENŠTEINS