Latvijas Bankas pārstāvis Edvards Kušners: Latvija pērn varēja iegādāties lētāku sašķidrināto dabasgāzi no ASV

Viņš norāda, ka 2022.gada aprīļa sākumā toreizējais ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs (NA) ar ierēdņiem un «Latvenergo» pārstāvjiem darba vizītē apmeklēja ASV, lai «pārrunātu ilgtermiņa sadarbību enerģētikas jomā».

Vizītes laikā Latvijas delegācija saņēmusi piedāvājumu iegādāties sašķidrināto naftas gāzi (LNG) 10 teravatstundu (TWh) apmērā, slēdzot līgumu uz 10 gadiem. Kušners norāda, ka cena atbilstu ASV biržas «Henry Hub» cenai. Pagājušā gada laikā  «Henry Hub» augstākā gāzes cena bija 30 eiro par megavatstundu (MWh), kamēr šobrīd tā ir astoņi eiro par MWh, bet piedāvājuma izteikšanas laikā — apmēram 10 eiro par MWh.

Kušners uzsver, ka, ņemot vērā saspringto situāciju LNG tirgū, tā bija pretimnākšana — dot Latvijai iespēju iegādāties LNG no termināļa ASV. 

Tāpat Kušners norāda, ka Vācijas valdības pārstāvji ar samērā vājām sekmēm jau vairākkārt ir apmeklējuši Persijas līča valstis, cerot iegūt ilgtermiņa līgumus, savukārt Polijas «PK Orlen» nupat parakstīja 20 gadu līgumu ar ASV kompāniju par 14,4 TWh LNG iegādi.

Ar ekspertiem pārrunājot iespējamo gala cenu piegādātai gāzei Latvijā, Kušners noskaidrojis, ka pārvadājumu cena ir ļoti mainīga, saspringtajos tirgus apstākļos pērn vasarā tā bija divi līdz 15 eiro par MWh robežās, kam jāpievieno apdrošināšanas un citu risku vadīšanas izmaksas. Vienlaikus gan Kušners atgādina, ka gāzes cena Eiropas biržā TTF  pagājušā gada vasarā svārstījās ap 200-300 eiro par MWh.

Kušners norāda, ka sarunas ar ASV gāzes kompānijām Latvijas valdības līmenī, vai tās uzdevumā, netika sāktas.

Viņš uzsver, ka tā ir politiska izvēle ar tālejošām ekonomiskām un sociālām sekām, bet neapšaubāmi arī efektīva šoka terapija ātrākai fosilo resursu patēriņa mazināšanai. «Atturēšanās no gāzes darījuma ar ASV iemeslu neformāli skaidrojumi satur visai vājus argumentus — biežāk minētais ir bailes slēgt ilgtermiņa darījumu, joprojām cerot uz lētās Krievijas gāzes plūsmas atjaunošanos pēc kara, kā arī nepieciešamība mazināt fosilo resursu patēriņu un reģionālo LNG termināļu trūkums,» raksta Kušners.

Tāpat viņš norāda, ka otrs arguments ir vietā, lai gan ASV piedāvātais līguma apmērs jau sākotnēji ir mazāks par Latvijas vēsturisko gada patēriņu, kas ir apmēram 12 TWh, un loģisks risinājums būtu līgumā iekļaut tālākpārdošanas tiesības, lai, mazinoties gāzes patēriņam, varam sūtīt tankkuģus citiem pircējiem.

«Grūti iedomāties, ka, piemēram, Āzija, kas ir strauji augošs LNG patērētājs, apsteigtu Eiropas valstis fosilo resursu mazināšanā un Latvijai būtu grūtības realizēt pielīgto gāzi ar papildu peļņu. Savukārt par cerībām atgriezties enerģētiskā atkarībā no Krievijas man pat trūkst vārdu,» pauž Kušners. 

Viņš arī atzīmē, ka termināļu trūkums bija pamatots arguments 2022.gada vasarā, bet kopš tā laika situācija ir kardināli mainījusies, igauņu un somu kopprojekts «Inko» terminālis ieguvis reālas aprises. Jau drīzumā pirmais kuģis ar gāzi Latvijai varētu papildināt krājumus Inčukalnā. 

Kušners norāda, ka zemās gāzes cenas šobrīd nav pamats optimismam par tālāko attīstību nākamajā apkures sezonā, tiešo piegāžu no ASV finansiālais ieguvums Latvijai svārstās ap vienu miljardu eiro gadā.

Kušners min, ka 2022.gada 25.maijā Fiskālās disciplīnas padome, izsakot bažas par inflācijas kāpumu, slēgtā diskusijā mēģināja aktualizēt gāzes iegādes jautājumu, uzaicinot uzņēmēju organizācijas, atbildīgos ierēdņus un politiķus, taču ieradies tikai viens politiķis, bet diskusijas laikā tika secināts, ka bez politiskiem lēmumiem neviena no valsts energokompānijām nevar pēc pašiniciatīvas sākt sarunas ar ASV. 

Tāpat Kušners uzsver, ka nekāda virzība joprojām nav novērojama, vien «Latvenergo» aktīvi meklē iespējas slēgt izdevīgus gāzes līgumus, lai nodrošinātu LNG piegādes savām vajadzībām, jau publiski izskanējušas ziņas arī par rezervētām jaudām Klaipēdas terminālī. 

«Pēc apjomiem tā ir vien daļa valstij nepieciešamā apjoma. 2022.gadā notikušās LNG piegādes veiktas par augstajām Eiropas cenām (TTF), bet mēs turpinām dancot ap «Latvijas gāzes» pusdzīvo «rumpi»,» pauž Kušners.

Viņš piebilst, ka valdības paziņotais plāns izvērtēt Latvijas dalību Paldisku-Inko termināļa būvniecībā nemanāmi izplēnējis. Klaipēdas un Paldisku-Inko termināļi, veidojot vienotu trīs Baltijas valstu energopolitiku, spētu jau šogad nodrošināt Latvijai nepieciešamās gāzes piegādes. Savulaik neveikt investīcijas Klaipēdas terminālī arī bija politisks lēmums. Bez politiska atbalsta «Latvenergo» gada vidū nespēja izcīnīt apjomīgu ilgtermiņa līgumu ar Klaipēdas LNG termināli, kas skaidri pierāda, ka šādās krīzes situācijās valsts aktīva un mērķtiecīga iejaukšanās ir ne vien vēlama, bet pat nepieciešama.

Pēc viņa paustā, naiva paļaušanās uz «tirgus spēkiem» nozīmē vien augstas cenas un neprognozējamu attīstību. Kopīga, vai vismaz labi koordinēta, Baltijas valstu energopolitika ir drošākais ceļš uz ticamu energodrošību un energoneatkarību.

Kušners norāda, ka te vietā arī jautājums par Skultes vai jebkuru citu LNG termināli — vai plānojam to attīstīt, lai pārkrautu par Eiropas tirgus cenām iegādāto gāzi, vai Latvijai vajag savu termināli tiešām piegādēm no ASV. 

Kušners uzsver, ka atbilde uz šo jautājumu ir izšķiroša termināļa īpašumtiesību un investora izvēlē. 

«Ja reiz Latvijai ir gāzes infrastruktūra un piekļuve pietiekami lētai LNG dabasgāzei, varbūt tās izmantošanas turpināšana vidējā termiņā, ar skaidru dabasgāzes infrastruktūras izmantošanas vai demontāžas plānu un mērķtiecīgām investīcijām modernos, klimatneitrālos siltumapgādes risinājumos, ir krietni prognozējamāks, sociāli un ekonomiski saudzīgāks ceļš,» min Kušners.