Latvijai jāizmaksā 8000 eiro kompensācija saistībā ar īrnieka nepamatotu izlikšanu no dzīvokļa

Ar sūdzību ECT Jansons vērsies 2013.gadā, norādot, ka tiesu izpildītājs, īstenojot nekustamā īpašuma ieguvēja ievešanu valdījumā, ir pārkāpis viņa kā dzīvokļa īrnieka tiesības uz mājokļa neaizskaramību. Tāpat iesniedzējs uzskata, ka valstī nepastāv tiesību aizsardzības mehānisms, kas šādā situācijā aizsargātu viņa tiesības uz mājokļa neaizskaramību.

ECT noraidīja valdības izvirzīto argumentu, ka vīrieša īrētais dzīvoklis nebija uzskatāms par viņa mājokli. ECT norādīja, ka ne nacionālā līmenī, ne sūdzības izskatīšanas laikā ECT netika apstrīdēts fakts, ka vīrietis dzīvoja īrētajā dzīvoklī ilgāk par trim gadiem līdz brīdim, kad viņam tika liegta pieeja šim dzīvoklim.

ECT norādīja, ka fakts, ka viņš bija spiests pamest dzīvokli, nevar kalpot par argumentu tam, ka dzīvoklis no tā brīža pārstāja būt viņa mājoklis, jo tādā gadījumā nebūtu iespējams pasargāt personu no patvaļīgas iejaukšanās viņa tiesībās.

Tāpat ECT norādīja, ka tas, ka vīrietis nebija reģistrējis īrēto dzīvokli kā savu mājvietu, nav pietiekami, lai apgalvotu, ka šis dzīvoklis nav viņa «mājoklis». ECT konstatēja, ka vīrietis bija izveidojis pietiekamu un nepārtrauktu saikni ar īrēto dzīvokli, lai to uzskatītu par viņa mājokli.

ECT arī noraidīja valdības izvirzīto argumentu, ka Jansonu nevar uzskatīt par upuri Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas izpratnē.

Tāpat ECT noraidīja valdības izvirzīto argumentu, ka Jansons nacionālā līmenī nav izsmēlis visus viņam pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus. ECT norādīja, ka vīrieša prasība pret dzīvokļa īpašnieku par faktisko īres attiecību atzīšanu nespēja viņam sniegt atlīdzinājumu par to iespējamo tiesību pārkāpumu, par ko viņš sūdzējās ECT. Proti, ECT ieskatā sūdzības būtība ir vīrieša prettiesiska izlikšana bez tiesībām uzturēties dzīvoklī, nevis jautājums, vai viņš bija īrnieks saskaņā ar nacionālajiem tiesību aktiem.

Līdz ar to vispārējās jurisdikcijas tiesā izskatāmais jautājums par to, vai Jansons uzturējās dzīvoklī tiesiski, neatrisinātu jautājumu, vai viņa izlikšana no dzīvokļa bija saskaņā ar nacionālo tiesību aktu prasībām par personu, kas uzturas dzīvoklī, izlikšanu.

Attiecībā uz prasības iesniegšanu pret tiesu izpildītāju par iesniedzējam radīto zaudējumu atlīdzību ECT norādīja, ka saskaņā ar tās rīcībā esošo nacionālo tiesu praksi šis tiesību aizsardzības līdzeklis spētu sniegt atlīdzinājumu tikai saistībā ar nodarītiem zaudējumiem kustamai mantai, bet vīrietis nevarētu celt prasību pret tiesu izpildītāju par prettiesisku viņa izlikšanu no dzīvokļa. Tāpēc ECT secināja, ka prasība pret tiesu izpildītāju par zaudējumu atlīdzību neattiektos uz iesniedzēja sūdzību par viņa tiesību uz mājokļa neaizskaramību iespējamo pārkāpumu.

ECT visupirms vērtēja, vai valsts ir izpildījusi savu pozitīvo pienākumu aizsargāt iesniedzēju no jaunā dzīvokļa īpašnieka rīcības. ECT norāda, ka valstīm ir pozitīvs pienākums veikt atbilstošus pasākumus, lai palīdzētu personai, kura ir vērsusies pēc palīdzības gadījumos, kad cita privātpersona vēršas pret tās tiesībām uz mājokļa neaizskaramību, it īpaši gadījumos, kad persona izsauc policiju par pretlikumīgiem mēģinājumiem to izlikt no dzīvokļa.

Šajā sakarā ECT norādīja, ka valstīm ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz izvēlētajiem pasākumiem, ko tā veic iepriekš minētajās situācijās, lai efektīvi aizsargātu personas tiesības uz mājokļa neaizskaramību. Jansona gadījumā, kad dzīvokļa īpašnieks izlika viņu bez jebkāda valsts iestāžu lēmuma, nomainīja durvju slēdzeni un nolika pie durvīm apsargus, lai vīrietis netiktu dzīvoklī, policija nebija atbilstoši rīkojusies, aktīvi neiesaistoties un pamatojot savu neiejaukšanos ar to, ka tas ir privāttiesiska rakstura strīds.

ECT nekonstatēja, ka policija būtu lūgusi trešajām personām pārtraukt liegt iesniedzējam piekļuvi dzīvoklim vai brīdinājusi tās par iespējamo kriminālatbildību par šādu rīcību. Šajā sakarā ECT norādīja, ka valsts iestādēm bija jāzina, ka juridiska strīda esamība nevarēja būt pamats, lai izliktu personu no tās mājokļa un attaisnotu valsts iestāžu bezdarbību, kad trešā persona iespējami pārkāpa personas tiesības uz mājokļa neaizskaramību.

ECT arī konstatēja, ka krimināllietas, kas tika ierosināta pēc Jansona sūdzības, izmeklēšanas laikā netika vērtēti visi būtiskie lietas fakti, izmeklēšanā uzsvaru liekot uz to, ka vīrietis nav tiesiski uzturējies dzīvoklī un nevērtējot viņa tiesības uz mājokļa neaizskaramību. Tādējādi tika sašaurināta izmeklēšana, nesniedzot efektīvu aizsardzību situācijā, kad ir strīds par īrnieka tiesības uz mājokļa neaizskaramību. Līdz ar to ECT konstatēja, ka valsts iestādes nebija veikušas atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu Jansona tiesības un mājokļa neaizskaramību, tādējādi pārkāpjot konvencijā garantētās tiesības.

ECT vērtēja arī tiesu izpildītāja darbības, izliekot vīrieti no dzīvokļa. ECT ņēma vērā, ka tiesu izpildītājs veica jaunā īpašnieka piespiedu ievešanu valdījumā, nomainot durvju atslēgas un atbrīvojot dzīvokli no īrnieka mantām, liedzot viņam turpmāku piekļuvi dzīvoklim.

ECT noraidīja valdības argumentu, ka šo darbību rezultātā nenotika iejaukšanās iesniedzēja tiesībās. ECT arī noraidīja valdības apgalvojumus, ka tiesu izpildītāja rīcībā nebija informācija par to, ka dzīvoklī dzīvoja īrnieks.

Proti, brīdī, kad tiesu izpildītājs veica jaunā īpašnieka ievešanu nekustamā īpašuma valdījumā, Jansons bija stādījies priekša kā dzīvokļa īrnieks, taču tas nelika tiesu izpildītājam apturēt sprieduma izpildes procesu vai citādi pārskatīt situāciju. Turklāt policija bija informējusi tiesu izpildītāju par uzsākto kriminālprocesu.

ECT norādīja, ka šī lieta būtu nošķirama no lietām, kurās personas tiek izliktas no mājokļa ar tiesas lēmumu, jo šajā lietā tiesas lēmums par ievešanu nekustamā īpašuma valdījumā bija attiecināms un veco un jauno dzīvokļa īpašnieku. ECT noraidīja valdības apgalvojumu, ka tiesu izpildītājs neuzņēmās atbildību par īres līguma tiesiskumu, jo izliekot īrnieku no dzīvokļa, viņš tiešā veidā iesaistījās strīdā par īres tiesībām.

ECT atkārtoti norādīja, ka šajā lietā jautājums nav par to, vai vīrietis tika izlikts, neskatoties uz viņa tiesībām atrasties dzīvokli, bet gan par to, ka viņš tika izlikts, pirms tam tiesā neizšķirot jautājumu, vai viņam bija tiesības uzturēties dzīvoklī.

ECT norādīja, ka nacionālie tiesību akti sniedza dažas procesuālās garantijas, piemēram, norma, ka personu var izlikt no dzīvesvietas tikai ar tiesas lēmumu, kā arī tas, ka ievešanas valdījumā procesa laikā piedalījās policijas pārstāvis, lai nepieļautu patvaļu procesa laikā. Tomēr šajā lietā šīs procesuālo garantijas bija neefektīvas, jo valsts iestādes nespēja tās ievērot. ECT secināja, ka vīrieša izlikšanai no dzīvokļa nebija tiesisks pamats un nacionālajos normatīvajos aktos pastāvošās procesuālās garantijas nespēja novērst patvaļīgo iejaukšanos viņa tiesībās. Līdz ar to ECT konstatēja konvencijas pārkāpumu.

Izskatot sūdzību pēc būtības, ECT, pirmkārt, norādīja, ka saskaņā ar nacionālajiem normatīvajiem aktiem, Jansonam nebija tiesību iesniegt sūdzību par tiesu izpildītāja rīcību, jo viņš attiecīgajā sprieduma izpildes procesā nebija ne piedzinējs, ne parādnieks. Tādējādi viņam bija liegta iespēja iesniegt sūdzību par tiesu izpildītāja rīcību un iespēja savlaicīgi pārbaudīt tiesu izpildītāja rīcības tiesiskumu. Tāpat ECT norādīja, ka citi civiltiesiskie tiesību aizsardzības līdzekļi konvencijā garantēto tiesību aizsardzībai vīrietim nebija pieejami.

ECT norādīja, ka kriminālprocesā tika pārbaudīts, vai saistībā ar dzīvokļa īpašnieka un tiesu izpildītāja rīcību tika pārkāptas Jansona tiesības uz mājokļa neaizskaramību. Tomēr ECT atzina, ka izmeklēšana bija ierobežota un nesniedza efektīvu aizsardzību situācijā, kad bija strīds par īres tiesībām. Proti, attiecībā uz tiesu izpildītāja rīcību izmeklēšanas laikā tika vērtēta tikai personas ievešanas nekustamā īpašuma valdījumā procesa likumība, nevērtējot pret īrnieku vērsto darbību tiesiskumu.

Tāpat pret Jansonu tika izmantots fakts, ka viņu izlika no dzīvokļa tā īpašnieks, secinot, ka laikā, kad tiesu izpildītājs ieveda jauno īpašnieku valdījumā, iesniedzējs neizmantoja dzīvokli kā savu mājokli. ECT arī ņēma vērā Tiesībsarga secinājumus par kriminālprocesa ierobežoto efektivitāti iesniedzēja gadījumam līdzīgās situācijās. Ņemot vērā iepriekš minēto, ECT atzina, ka iesniedzējam nebija pieejami efektīvi tiesību aizsardzības līdzekļi saistībā ar viņa sūdzību par tiesību uz mājokļa neaizskaramību iespējamu pārkāpumu, un konstatēja konvencijas pārkāpumu.

Jansons lūdza zaudējumu atlīdzību 8761 eiro apmērā, kaitējuma kompensāciju 100 000 eiro apmērā, kā arī atlīdzināt tiesāšanās izdevumus 13 573 eiro apmērā. ECT prasību apmierināja daļēji, piešķirot kaitējuma kompensāciju 8000 eiro un kompensēja tiesāšanās izdevumus 5316 eiro apmērā.