Kad civilizācija atkāpjas: no Romas līdz Kabulai

Trīs Pūblija Kvintīlija Vāra komandētie romiešu leģioni — XVII, XVIII un XIX — tika iznīcināti cīņā ar ģermāņiem, kurus vadīja cilšu vadonis Armīnijs. Romai tas bija satricinājums. Kā vēsta Svetonijs, imperators Augusts vēl ilgi esot izsaucies: „Vār, atdod man manus leģionus!” Ģermāņi bija pierādījuši, ka viņu meži spēj samalt pat izcili apmācīto Vidusjūras lielvalsts kara mašīnu.

Parasti šo stāstu pasniedz kā piemēru romiešu pašpārliecinātībai. Vārs pārāk uzticējās Armīnijam, leģioni tika ievilināti karošanai nepiemērotā apvidū, kolonna izstiepās vairāku kilometru garumā, bet romieši savu pretinieku bija novērtējuši par zemu. Tas viss ir taisnība. Tomēr daudz interesantāks ir cits jautājums: varbūt Romas lielākā kļūda nebija iebrukums Ģermānijā, bet gan tas, ka pēc Teitoburgas katastrofas tā galu galā nolēma apstāties pie Reinas?

Romieši arī vēlāk devās pāri Reinai, sakāva ģermāņu ciltis un atguva zaudētos leģionu ērgļus. Roma būtu varējusi turpināt ekspansiju. Tomēr pamazām virsroku guva cita loģika. Kādēļ? Ko tur iegūt? Itālija, Gallija, Hispānija, Ēģipte, Sīrija — tās bija pilsētas, ceļi, labība, sudrabs, tirdzniecība un nodokļi. Aiz Reinas — meži, purvi, nabadzīgi ciemi un nebeidzami cilšu kari. Šādas teritorijas iekarošanai būtu vajadzīgi leģioni un milzīgi līdzekļi, bet ekonomiskais ieguvums būtu apšaubāms. No grāmatveža viedokļa lēmums bija nevainojams. No vēstures viedokļa — iespējams, liktenīgs.

Jo reizēm karo nevis laupījuma dēļ. Ne zelta raktuvju, auglīgas zemes, naftas vai jaunu nodokļu maksātāju dēļ. Reizēm karot nākas tāpēc, ka pastāv pretinieks, kurš nepazudīs tikai tādēļ, ka tu esi nolēmis viņam vairs nepievērst uzmanību. Kara izmaksas var aprēķināt. Daudz grūtāk ir aprēķināt tā kara cenu, kuru esi nolēmis atstāt saviem mazmazbērniem.

Roma izvēlējās nocietinātu robežu — limes. Pats vārds skan nomierinoši: nocietinājumi, ceļi, sargtorņi, nometnes, garnizoni. Šeit ir civilizācija, tur — barbaru pasaule. Mēs dzīvosim savā pusē, viņi — savējā. Ja nāks pāri robežai, sagaidīsim. Taču jebkuram limes ir kāds fundamentāls trūkums: robeža neuzvar. Tā tikai aiztur. Un vēstures mērogā — ne uz ilgu laiku.

Aizsardzībai vispār piemīt šī nepatīkamā īpašība. Tā var būt gudri organizēta un tehniski nevainojama. Tā var iegūt laiku. Taču pati par sevi tā nenovērš apdraudējuma avotu. Ja vienā sienas pusē atrodas bagāta, organizēta sabiedrība, kas pamazām pierod pie miera un labklājības, bet otrā — nabadzīga un kareivīga pasaule, kura mācās no sava pretinieka, tirgojas ar to, dien tā armijā, pārņem tā ieročus un vienlaikus apskauž tā bagātību, laiks nebūt ne vienmēr strādā sienas cēlāju labā. Pat tad, ja šī siena esot saskatāma no kosmosa, kā mēdz stāstīt par Ķīnas mūri.

Romieši nolēma nepārvērst Ģermāniju par vēl vienu Galliju. Taču arī Gallija reiz bija barbaru zeme. Cēzars to iekaroja ar nežēlību, kas mūsdienās liek nodrebēt. Romas iekarojumi nekādā ziņā nebija labdarības misija. Nāvessodi, verdzība, īpašumu konfiskācija un sacelšanos apspiešana — arī tāda bija romiešu vara. Taču pēc tam notika kas pārsteidzošs. Tika būvēti ceļi un pilsētas, akvedukti un termas, radās skolas, izplatījās romiešu tiesības, tirdzniecība un latīņu valoda. Vietējā aristokrātija ieguva pilsonību, tās dēli kļuva par senatoriem, karavadoņiem un ierēdņiem. Pēc dažiem gadsimtiem Gallija vairs nebija zeme, no kuras Romai bija jāaizsargājas. Gallija pati bija kļuvusi par Romu — un aizstāvēja Romu.

Ar Ģermāniju tas nenotika. Varam iztēloties alternatīvu vēstures scenāriju. Pēc Teitoburgas meža Roma neatkāpjas. Tā sūta jaunus leģionus, zaudē vēl tūkstošiem karavīru, būvē ceļus cauri mežiem, izcērt stigas, ceļ cietokšņus pie Elbas, uzpērk vienas ciltis un salauž citu pretestību, bet ģermāņu aristokrātu bērnus sūta mācīties Romas pilsētās. Pēc simt gadiem koka ciemu vietā jau slejas forumi un bazilikas. Pēc divsimt gadiem vietējais vadonis sevi vairs neuzskata par herusku vai markomanu, bet gan par ģermāņu izcelsmes Romas pilsoni.

Cena būtu bijusi briesmīga. Taču atteikšanās cena izrādījās vēl briesmīgāka.

Pēc vairākiem gadsimtiem to pašu tautu pēcteči, kuras Roma bija nolēmusi atstāt viņpus limes, Reinu šķērsoja vairs nevis nelielās karotāju grupās. Pāri robežai devās veselas tautas. 410. gadā Alariha vestgoti ieņēma Romu. 455. gadā pilsētu izlaupīja vandaļi. 476. gadā ģermāņu karavadonis Odoakrs gāza pēdējo Rietumromas imperatoru.

Protams, būtu naivi apgalvot, ka Rietumromas impērija sabruka tikai tādēļ, ka Augusts savulaik neiekaroja Ģermāniju. Starp Teitoburgas mežu un Romulu Augustulu pagāja gandrīz pieci gadsimti — ar desmitiem pilsoņu karu, ekonomiskām krīzēm, epidēmijām, demogrāfiskām pārmaiņām, politisku pagrimumu, migrācijām un huņņu spiedienu. Turklāt impērijas beigu posmā robeža starp „romieti” un „ģermāni” jau bija kļuvusi ārkārtīgi izplūdusi. Tomēr aina ir pārāk zīmīga, lai to vienkārši atmestu: Roma apstājās barbaru pasaules priekšā. Pēc tam barbaru pasaule atnāca uz Romu. Un tieši tādēļ limes vēsture tik nepatīkami atgādina mūsu pašu laiku.

Pēc 2001. gada 11. septembra ASV un to sabiedrotie iegāja Afganistānā.

Iemesls bija pavisam konkrēts: „Al Qaeda”, kas sarīkoja terora aktus, bija atradusi patvērumu talibu kontrolētajā teritorijā. Talibu režīms sabruka pārsteidzoši ātri. Šķita, ka modernā kara mašīna ir nodemonstrējusi neapstrīdamu pārākumu.

Tad sākās divdesmit gadus ilgs karš, kas arvien vairāk līdzinājās nevis karam par uzvaru, bet karam par to, lai pats karš uzvarētājam sagādātu pēc iespējas mazāk neērtību. Tā ir ļoti raksturīga mūsdienu Rietumu civilizācijas iezīme. Tā ir neticami bagāta un tādēļ pamazām pieradusi risku aizstāt ar izdevumiem. Trūkst karavīru — samaksāsim privātajiem militārajiem uzņēmumiem. Vietējā valsts ir vāja — piešķirsim miljardus. Armija nestrādā — apmācīsim to vēlreiz. Nestrādā valsts pārvalde — izveidosim tās atbalsta programmu. Nestrādā programma — izveidosim programmu programmas efektivitātes izvērtēšanai.

Nauda šķita universāls asiņu aizstājējs.

Taču vēsture šādu maiņas kursu nepazīst. Kara jēga nav ciest pēc iespējas mazākus zaudējumus. Vismazākos zaudējumus iespējams panākt ļoti vienkārši — vispār nekarojot. Ja valsts jau ir izlēmusi karot, kara politiskajam mērķim jābūt tādam rezultātam, pēc kura pretinieks vairs nespēj uzspiest savu gribu. Pretējā gadījumā rodas briesmīgi meli: cilvēki tik un tā iet bojā, nauda tik un tā tiek tērēta, paiet gadi un gadu desmiti, bet uzvara jau iepriekš ir svītrota no iespējamo rezultātu saraksta kā pārāk dārga.

Afganistānā Rietumi pavadīja divdesmit gadus, iztērēja milzīgus līdzekļus un zaudēja savu karavīru dzīvības. Tika uzceltas skolas un ceļi, izveidota jauna valsts pārvalde, izauga afgāņu paaudze ar pavisam citu priekšstatu par savu nākotni. Meitenes mācījās. Sievietes strādāja. Kabulā bija izveidojusies pilsētas dzīve, kāda iepriekšējā talibu režīma laikā nebūtu bijusi iedomājama. Taču pats apdraudējuma avots netika iznīcināts. Talibi vienkārši nogaidīja.

Šajā ziņā Afganistānas kalni nospēlēja to pašu lomu, ko savulaik meži aiz Reinas. Laiks abās neredzamā limes pusēs ritēja atšķirīgi. Rietumu sabiedrībai katrs nākamais kara gads kļuva par vēl vienu argumentu aiziet: „Mēs šeit esam jau desmit gadus. Piecpadsmit. Divdesmit. Cik ilgi vēl?” Pretiniekam katrs gads nozīmēja tieši pretējo: vēl vienu gadu esam izturējuši. Tātad jāiztur arī nākamais. Rietumi laiku uzskatīja par izdevumiem. Talibi — par ieroci.

2021. gada augustā kļuva skaidrs, kurš šā kara būtību bija sapratis pareizāk. Afganistānas izveidotā sistēma sabruka pārsteidzošā ātrumā. Talibi iegāja Kabulā. Lidostā cilvēki ķērās pie gaisā paceļošām amerikāņu lidmašīnām. Pēdējais ASV karavīrs Afganistānu pameta 30. augustā. Šis skats bija biedējošs ne tikai tādēļ, ka atgādināja Saigonu. Tas nebija armijas militārs zaudējums — ASV bruņotie spēki nebija sakauti kādā izšķirošā kaujā. Tas liecināja par kaut ko daudz nopietnāku: bija zudusi griba turpināt cīņu.

Un te sākas visnepatīkamākā paralēle ar vēlo Romu. Civilizācijas reti iet bojā tādēļ, ka pēkšņi parādās neiedomājami spēcīgi barbari. Materiālo iespēju attiecība parasti šķiet gandrīz absurda. Civilizācijai ir vairāk naudas, tehnoloģiju, universitāšu, inženieru, ārstu, ieroču un sakaru līdzekļu. Tai ir satelīti, aviācija, bankas, rūpniecība un milzīgs administratīvais aparāts. Barbaram nereti ir viena lieta, kuras civilizētajam cilvēkam pamazām sāk pietrūkt: gatavība ciest uzvaras vārdā.

Tas nepadara barbaru morāli pārāku. Gluži pretēji. Taču karam ir vienalga, cik skaistas ir jūsu bibliotēkas. Tas uzdod daudz primitīvāku jautājumu: ko jūs esat gatavi darīt, lai šīs bibliotēkas turpinātu pastāvēt? Tieši šeit mūsdienu Rietumi riskē iekrist paši savas labklājības slazdā. Esam pieraduši domāt, ka jebkuru problēmu iespējams atrisināt ar naudu. Samaksāt par drošību, uzticēt to profesionāļiem, nodot sabiedrotajiem, automatizēt, norobežot, uzstādīt kameras, sensorus, raķetes un betona blokus, ieviest sankcijas. Uzcelt limes.

Taču limes ir aizsardzība. Aizsardzība vēl nav uzvara.

No tā, protams, neizriet, ka civilizācijai būtu jāiznīcina citas tautas, reliģijas vai kultūras. Romas analoģija zaudē jebkādu jēgu, ja to pārvērš aicinājumā uz nebeidzamiem iekarošanas kariem. Arī Afganistāna skaidri parādīja, cik grūti no ārpuses izveidot stabilu sabiedrību pēc sava parauga. Civilizācija no barbarisma atšķiras tieši ar to, ka atzīst cilvēka dzīvības vērtību un pati savu vardarbību ierobežo ar likumu. Taču spēka ierobežošana nav tas pats, kas atteikšanās no spēka. Iecietība nav kapitulācija. Humānisms nenozīmē pienākumu zaudēt.

Ja pastāv politisks spēks, kas atklāti sludina kārtību, kura nav savienojama ar tavas pasaules pamatprincipiem, nepietiek cerēt, ka tas pats no sevis mainīsies, kļūs turīgāks, nāks pie prāta vai apmierināsies ar jau kontrolēto teritoriju. Reizēm pretinieks patiešām ir jāuzvar.

Roma nevēlējās maksāt par Ģermāniju. Rietumi vairs nevēlējās maksāt par Afganistānu. Abos gadījumos lēmumu tā pieņemšanas brīdī varēja pamatot ar tūkstoš saprātīgiem argumentiem. Pārāk dārgi. Pārāk tālu. Pārāk maz ieguvumu. Vietējie iedzīvotāji nevēlas kļūt tādi kā mēs. Mūsu sabiedrība ir nogurusi. Mūsu karavīriem tur nav jāmirst. Mums pašiem problēmu pietiek. Tas viss skan ārkārtīgi pārliecinoši. Vēsture vispār ir pilna ar ārkārtīgi pārliecinošiem paskaidrojumiem, kādēļ civilizācijai vajadzētu atkāpties vēl tikai mazliet.

Problēma ir tā, ka atstātā telpa nepaliek tukša. To ieņem kāds cits. Un tad kādu dienu izrādās, ka runa vairs nav par tālu provinci aiz Reinas, kādu Afganistānas ieleju vai pilsētu, kuras nosaukumu lielākā daļa vēlētāju nespētu atrast kartē. Robeža ir pienākusi tuvāk. Tas, kas vakar šķita tālas nomales problēma, rīt kļūst par metropoles problēmu.

Ģermāņi patiešām reiz nonāca Romā. Tas nenozīmē, ka talibi rīt burtiski ieradīsies Vašingtonā, Londonā vai Parīzē. Vēsturiskas analoģijas nav vilcienu kustības saraksts. Taču 2001. gada 11. septembris jau parādīja pašu svarīgāko: ģeogrāfiskais attālums vairs nav droša siena. Apdraudējums, ko pasaules varenākā lielvalsts varēja uzskatīt par tālu Centrālāzijas problēmu, kādu rītu materializējās debesīs virs Manhetenas un Vašingtonas.

Divas septembra katastrofas, kuras šķir gandrīz divi gadu tūkstoši, iespējams lasīt kā vienu brīdinājumu. Teitoburgas mežā civilizācija saņēma briesmīgu triecienu un galu galā secināja, ka tālāka virzīšanās ir pārāk dārga. Pēc 11. septembra civilizācija deva prettriecienu, divdesmit gadus mēģināja noturēt sasniegto un tad nolēma, ka turpināt cīņu ir pārāk dārgi. Abos gadījumos paliek viens un tas pats jautājums:

bet cik maksā atkāpšanās?

Mēs lieliski protam saskaitīt šodien bojāgājušos, šā gada budžeta izdevumus, reitinga procentus un vēl viena kara gada izmaksas. Daudz sliktāk protam aprēķināt cenu, ko par mūsu lēmumiem būs jāmaksā pēcnācējiem. Iespējams, tieši ar to pašpārliecināta civilizācija atšķiras no civilizācijas, kas sākusi novecot. Pirmā būvē ceļus aiz Reinas. Otrā uzceļ sienu un pārliecina sevi, ka viņpus Reinas tai nekas nav vajadzīgs.

Pēc tam vairākas paaudzes dzīvo gluži mierīgi un sāk ticēt, ka lēmums bijis pareizs. Līdz kādu rītu atklāj barbarus jau šajā limes pusē.

Un nevajag sevi mierināt ar domu, ka mūsu mūžam civilizācijas vēl pietiks. XXI gadsimtā vēsturiskais laiks rit biedējoši ātri.

Ksaverijs BELIJS.