Kā radās Mežaparks: pastaiga pa Rīgu

Nosaukums cēlies no zviedru laikiem: 1621. gadā tagadējā Ķīšezera krastā bija apmetusies Zviedrijas karaļa Gustava II Ādolfa armija. Gatavojoties pilsētas 700 gadu svinībām,  1901. gadā Rīgas dome nolēma izveidot šeit publisku parku ar villām, tas tika nosaukts par Ķeizarmežu. Starp citu, otro dārzu pilsētu bija iecerēts būvēt tagadējā Uzvaras parka vietā, taču šī ideja tā arī palika uz papīra.

Šķirstu vecos pilsētas domes sēžu dokumentus. Lūk, 1901. gada 30. aprīļa protokols: Rīgas valde piešķir 500 tūkstošus rubļu Ķeizarmeža sakārtošanai – ielu trases projektēšanai, tramvaja līnijas ierīkošanai, veloceliņu un brauktuvju izbūvei. 1903. gadā Ķeizarmežā sāka kursēt zirgu tramvajs, ko 1910.gadā pārveidoja par elektrificēto tramvaju, kurš savienoja Rīgas pilsētu ar Mežaparku. Daļa no šīs infrastruktūras kalpo iedzīvotājiem vēl šobaltdien.

Par unikālo ielu plānojumu Mežaparkā mums jābūt pateicīgiem tā laika Rīgas dārzu galvenajam dārzniekam Georgam Kūfaltam, kurš, projektējot ielas un celiņus, centās saglabāt ne tikai kokus, bet arī kāpas.

Pirmās ielas tika nosauktas Livonijas ordeņa mestru Valtera fon Pletenberga un Gotharda Ketlera vārdā. Nākamās – par godu Hanzas savienības pilsētām: Hamburgai, Lībekai… Nosliece uz vācu valodu toponīmikā nebija nejauša: rajonu projektēja baltvācieši, un šajās villās dzīvoja viņu tautieši: juristi, arhitekti, ārsti.

Starp projektētājiem bija slavenākie Rīgas arhitekti: Vilhelms Bokslafs, Heinrihs Pīrangs, Reinholds Šmēlings, Ādolfs Agte, Gerhards fon Tīzenhauzens, pēc kura projekta pirms Pirmā pasaules kara Ķeizarmežā tika uzceltas 45 villas.

Savu oriģinalitāti Mežaparka villu rajons ieguva specifisko apbūves pamatprincipu, speciālo būvnoteikumu dēļ: savrupmājas bija atļauts būvēt no koka un ķieģeļiem, bet ne augstākas par diviem stāviem. Mūra ēkām virs otrā stāva varēja piebūvēt mansardu vai tornīti, tomēr to augstums nedrīkstēja pārsniegt 12,6 metrus. Savukārt žoga augstums nedrīkstēja pārsniegt 1,8 metrus, un 2/3 no pagalma platības nedrīkstēja būt apbūvētas. Ēkās bija aizliegts atvērt ražotnes, amatnieku darbnīcas, vīna un alus tirgotavas, kā arī bordeļus.

Pazīstamais pilsētplānošanas eksperts Jānis Krastiņš raksta: “Šo savrupmāju arhitektūrā var izsekot jūgendstila estētikai. Tas ir tā Šveices vasarnīcu stils ar ažūriem koka dekoriem, kas asociējas ar Alpu kalnu mājām. Taču joprojām ar savu baltiešu specifiku…”.

Dārzu pilsētas raksturīga iezīme bija arī daudzveidīga sporta dzīve. 1903.gadā Annas muižas īpašumā tika nodibināta sporta biedrība „Keiserwald” jeb Kaizervalde, piedāvājot saviem biedriem visplašāko sportisko aktivitāšu klāstu – tenisa, futbola, peldēšanas, riteņbraukšanas, jāšanas, airēšanas sekcijas, savukārt Ķīšezera krastā tika atvērts Vidzemes jahtklubs. Otrs — Rīgas jahtklubs — atradās Ķīpsalā (iepretim vietai, kur padomju laikā tika uzcelts Preses nams).

Abu klubu biedri bija tikai aristokrāti – vācieši. Taču Ķīšezerā rīkotās regates bija starptautiskas. Ziemā Ķeizarmežā notika slēpošanas turnīri, darbojās slidotava un kamaniņu trase.

Kāds noteikti teiks: “Tas ir vāciešu nopelns, Rīga ir vācu pilsēta!” Jā, vācieši neapšaubāmi ielika pamatus Mežaparkam, bet par Krievijas impērijas naudu. Piemēram, Rīgas Zoodārzs, kas tika atvērts 1912. gadā, finansēja visa pasaule. Ideja par tā izveidi Rīgā virmoja jau kopš 1860. gadiem, bet realizēta tā tika tikai pēc vairākiem gadu desmitiem, kad parādījās finansiāls atbalsts.

20. gadsimta 30. gadu beigās, kad pēc Ādolfa Hitlera aicinājuma Baltijas vācieši sāka atgriezties savā vēsturiskajā dzimtenē, apkaimes, kas 1923. gadā tika pārdēvēta par Mežaparku, iedzīvotāju sastāvs kļuva internacionālāka. Līdzās latviešu inteliģencei Mežaparkā arī krievi un ebreji, piemēram, zinātnieks, ebreju tautas vēstures 10 sējumu autors Simons DUBNOVS, kurš vēlāk nomira geto. Mežaparkā bija arī Rīgas un Latvijas arhibīskapa, Latvijas pareizticīgās baznīcas galvas Jāņa Pommera vasaras māja.

Viens no pazīstamākajiem pēckara Mežaparka iedzīvotājiem bija padomju maršals Ivans Bagramjans. Viņam piederēja šokolādes krāsas mersedess, kuru pazina visi Mežaparka bērni. Ar trofeju auto, kas maršalam tika piešķirts ar Georga Žukova personīgo rīkojumu, Bagramjans nedēļas nogalēs vizināja vietējos zēnus un meitenes…

Padomju laikā Mežaparkā parādījās kinoteātris, brīvdabas estrāde, Latvijas PSR tautsaimniecības sasniegumu paviljons, atrakciju parks, izpletņlēcēju tornis, velo un moto trase, kā arī slidotava.

Mežaparks kļuva par iemīļotu rīdzinieku un Rīgas viesu pastaigu un atpūtas vietu gan vasarā, gan ziemā.

Mihails Astratenkovs, kurš pagājušā gadsimta 50. gados bija milicijas staršina, stāsta, ka nopietnus kautiņus Mežaparkā neatceras, taču zādzības gan esot bijušas.

— Man tika uzdots patrulēt ielās. Ziemā, kad tikko parādījās ūdeļādas cepures, tās iekāroja zagļi, iemanoties noraut tās no galvas tieši pie 2. trolejbusa pieturas. Tur mēs viņus novaktējām un noķērām….

Kāds bēdīgi slavens negadījums Mežaparkā ir saistīts ar Raimondu Paulu. Tiesa, vēlāk — 70. gadu vidū. Maestro nekad šajā rajonā nav dzīvojis, bet tieši šeit šantāžists bija noteicis viņam tikšanos.

1976. gada rudenī kāds vīrietis zvanīja Raimondam Paulam, draudot izrēķināties ar komponista tuviniekiem, pieprasīja no maestro 17 000 rubļu. Raimonds Pauls par šantāžistu ziņoja milicijai, bet noziegumu izmeklēt tika uzticēts ģenerālim, toreiz vēl izmeklētājam, Aloizam Blonskim.
Lai notvertu noziedznieku, tika izstrādāta plaša operācija. Pie Paula telefonaparāta pieslēdza noklausīšanās iekārtu. Šantāžists arī drīz vien atkal piezvanīja un pieprasīja naudu ielikt portfelī un to atstāt uz kāda soliņa Mežaparkā.

Milicijā Paulam iedeva iezīmētu portfeli un viņš devās uz Mežaparku, lai atstātu to norunātajā vietā uz soliņa. Operatīvo darbinieku acu priekšā noziedznieks paņēma portfeli. Pēc brīža viņš portfeli atvēra, iedarbinot tajā noslēpto iekārtu – šantāžists tika apšļākts ar nenomazgājamu krāsu, kas ļāva likumsargiem notvert noziedznieku — kādu Juriju Kriņicinu. Ne Pauls, ne likumsargi aizturēšanas brīdi vēl nezināja, ka Kriņicins ir rūdīts trīs cilvēku slepkava.

Iļja Dimenšteins

Foto no arhīva