“Jāiesaista policija”: tiesību zinātņu doktors par naidu kurinošiem ierakstiem Latvijas sociālajos tīklos

Ko saka statistika?

Ja pievērsīsimies statistikai, tad saskaņā ar Iekšlietu ministrijas Informācijas centra datiem pēdējo piecu gadu laikā (no 2019. gada 1. janvāra līdz 2024. gada 1. janvārim) pēc Krimināllikuma 78. panta “Nacionālā, etniskā un rasu naida izraisīšana” ir ierosinātas 56 krimināllietas, bet pēc Krimināllikuma 150. panta “Sociālā naida un nesaticības izraisīšana” — 26 lietas.

Saskaņā ar portāla manastiesas.lv datiem 43 lietās, kas saistītas ar naida kurināšanu Latvijā, spriedumi jau ir stājušies spēkā. 2018. gadā bija četras šādas lietas, 2019. gadā – piecas, 2020. gadā – tikai trīs, bet 2021. gadā – četras. Savukārt 2022. gadā (gadā, kad sākās karš Ukrainā) ar naida un naida kurināšanu saistīto spriedumu skaits, kuros galīgais spriedums stājies spēkā, dubultojies – gada laikā tika pasludināti astoņi spriedumi.

Pagājušajā gadā spriedumu skaits naida izraisīšanas lietās samazinājās uz pusi – līdz četriem, bet šogad (2024. gadā) pagaidām ir tikai viens tiesas spriedums, kas stājies spēkā – tas tika pieņemts šā gada maijā.

Latvijas zinātnieks un eksperts naida noziegumu jautājumos, Latvijas Juristu biedrības biedrs, tiesību zinātņu doktors Ēriks Treļs savā pētījumā “Naida noziegumi” ir izdarījis ļoti daiļrunīgus secinājumus:

1. Jēdzieni “naida noziegums” un “naida runa” nav normatīvi nostiprināti Latvijas tiesību aktos. Latvijas Krimināllikuma 78. pants “Nacionālā, etniskā vai rasu naida izraisīšana” un 150. pants “Sociālā naida un nesaticības izraisīšana” ietilpst jēdzienā “naida noziegums”.

2. Latvijas Republikas teritorijā naida noziegumi visbiežāk tiek veikti naida runas veidā un notiek internetā.

3. Kriminālatbildība par naida noziegumiem Latvijas Republikas teritorijā, attieksme un stereotipi pret dažādām sociālajām grupām, kā arī jebkādi publiski aicinājumi uz prettiesisku rīcību, kas vērsta uz nacionālā, etniskā, rasu, reliģiskā vai sociālā naida kurināšanu, pārsniedz Latvijas Republikas Satversmes 100. pantā, kā arī Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10. pantā, kā arī Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 19. pantā paredzētās vārda brīvības robežas.

4 Analizējot tiesu spriedumus naida noziegumu lietās Latvijas Republikas teritorijā, kas pieņemti pēc Eiropas Komisijas pret rasismu un neiecietību 2012. gada 21. februāra Ceturtā ziņojuma par Latviju publicēšanas, autors secina, ka situācija šajā jautājumā nav būtiski mainījusies un sodi, kas piespriesti personām, kuras izdarījušas darbības, kas vērstas uz nacionālā, etniskā, rasu, reliģiskā vai sociālā naida izraisīšanu, joprojām nav pietiekami bargi.

Naida noziegumi – kā tos atpazīt?

Tiesību zinātņu doktors Ēriks Treļs intervijā portālam press.lv piekrita izskaidrot, kur slēpjas naida un neiecietības izpausmju zemūdens akmeņi.

— Ko darīt un kur ziņot, ja esat kļuvis par mērķi agresoram, kas izrāda naidu un neiecietību?

— Viss ir atkarīgs no konkrētās situācijas. Ja jums nepieciešama steidzama palīdzība, zvaniet Valsts policijai pa tālruni 110 (vai +371 67014002, ja atrodaties ārpus Latvijas). Var rakstīt uz e-pasta adresi pasts@vp.gov.lv (vēstulei jābūt parakstītai ar elektronisko parakstu) vai vienkārši nosūtīt vēstuli uz adresi: Čiekurkalna 1.līnija 1, k-4, Rīga, LV — 1026. Iesniegumam policijai obligāti ir jābūt parakstītam.

Tautība ir tikai tautība

— Ja tas ir tikai naidīgs komentārs internetā, kas parādījies pirms kāda laika un nerada tiešus draudus adresāta dzīvībai vai veselībai (piemēram, uzsvars likts uz viņa tautību, t. i., nav nepieciešama steidzama policijas iejaukšanās), vislabāk iesniegt rakstisku iesniegumu Valsts policijā. Ir svarīgi nošķirt uzbrukumus vienam atsevišķam cilvēkam no uzbrukumiem veselai cilvēku grupai, piemēram, vienas tautības cilvēkiem.

Piemēram, es varu justies aizskarts, jo mans oponents personiska konflikta laikā ir pieminējis manu tautību, un atzīmēt to policijas ziņojumā. Patiesībā domstarpību iemesls slēpjas nevis oponenta tautībā, bet gan personiskā konfliktā starp diviem cilvēkiem. Tas nozīmē, ka viens konflikta dalībnieks strīda laikā piemin otra dalībnieka tautību nevis ar mērķi aizvainot visu konkrētas tautības cilvēku grupu, bet gan vēloties aizskart tikai savu oponentu. Tas nozīmē, ka šajā gadījumā runa ir necieņu un personisku aizskārumu, kas vērsts pret konkrētu personu, nevis pret visu tautu.

Ja aizskārums ir vērsts pret vienas tautības personu grupu un šādu uzbrukumu mērķis ir pazemot veselu tautu, tas jau ir noziedzīgs nodarījums saskaņā ar Krimināllikuma 78. pantu. Valsts drošības dienesta darbinieki šādus nodarījumus izskata no valsts drošības apdraudējuma viedokļa. Dienesta kontaktinformācija: Brīvības gatve 207, Rīga, LV-1039, diennakts tālruņa numurs: +371 6720 8964, e-pasta adrese: info@vdd.gov.lv.

Ja šādos konfliktos netiek saskatīts apdraudējums valsts drošībai, lieta tiek nodota Valsts policijai, kuras darbinieki tālāk izskata iesniegumu un noskaidro patiesos konflikta iemeslus. Tas nozīmē, ka vienmēr ir svarīgs konteksts. Ja viss notiek publiskā pasākumā, kas organizēts, piemēram, lai palīdzētu karā cietušajiem ukraiņiem, un pēkšņi pasākuma vidū parādās kāds cilvēks ar Krievijas karogu rokās, un visu šo darbību pavada Krieviju slavinoša mūzika, tad konteksts būs pavisam cits. Šajā gadījumā persona apzināti aizskar nevis viena konkrēta cilvēka jūtas, bet gan veselas vienas tautības cilvēku grupas jūtas. Šeit nav citu variantu – šis cilvēks viennozīmīgi saucams pie kriminālatbildības.

Tāds pats efekts ir atklātai publikācijai internetā, jo šajā gadījumā to redz vairāk cilvēku, kāds vēl ar to dalīsies un izplatīs to tālāk. Piekrītiet, tas nav salīdzināms ar gadījumu, kad divi kaimiņi vienkārši par kaut ko sastrīdas kāpņu telpā un velta viens otram aizskarošus vārdus. Ir jāapzinās, ka publikācija internetā var ietekmēt daudz lielāku cilvēku skaitu, jo tā ir plašāks aptvērums.

— Vai tādu komentāru autori kā “krieveļi pārkāpa ceļu satiksmes noteikumus, nepareizi novietojot automašīnas Biķernieku kompleksā” ir Valsts drošības dienesta vai tomēr policijas “klienti”?

— Es nevēlos komentēt konkrētu personu rīcību. Manuprāt, ir jāatturas no šādu komentāru publicēšanas. Pārkāpt šo robežu ir ļoti viegli. Pat ja publikācijas teksts nav vērsts uz naida kurināšanu, šāds komentārs var kalpot kā katalizators turpmākām noziedzīgām darbībām. Citiem vārdiem sakot, turpmākie komentāri jau var būt vērsti uz naida izraisīšanu. Jebkurā gadījumā ir nepieciešama policijas iejaukšanās. Arī tīmekļa vietņu īpašniekiem būtu jāuzrauga komentāru saturs un jādzēš ieraksti, kuru mērķis ir naida kurināšana.

Nesodāmība “naida noziegumos” ir nepieņemama.

— Īpašu vietu ieņem noziedzīgi nodarījumi, kas saistīti ar vardarbību. Piemēram, nesen pieņemtajā spriedumā lietā “Hanovs pret Latviju” Eiropas Cilvēktiesību tiesa secināja, ka atbildētāja (šajā gadījumā Latvija) nav izpildījusi savu pienākumu nodrošināt pienācīgu pieteikuma iesniedzēja cieņas un privātās dzīves aizsardzību: pret viņu vērstā uzbrukuma izmeklēšana nebija pietiekami efektīva – netika ņemts vērā naida motīvs. Tiesa īpaši uzsvēra, cik svarīgi ir cīnīties pret nesodāmību naida noziegumu gadījumos, jo tie būtiski apdraud cilvēka pamattiesības (53. pants).

Cits šādas vardarbības piemērs ir saistīts uz uzbrukumu personai, kurai rokās bija Ukrainas karogs. Neapšaubāmi, šāda rīcība ir krimināli sodāma, un nav pieļaujams, ka kāds uzbrūk un nodara miesas bojājumus cilvēkam, kas nes Ukrainas karogu. Savukārt, ja kāds iesit vienkāršam garāmgājējam, piemēram, huligānisku apsvērumu mudināts, tas, protams, arī ir krimināli sodāms nodarījums, bet pēc cita Krimināllikuma panta.

Nepareizas auto novietošanas gadījumā, jūsu pieminētajā gadījumā, krieva vietā varēja izrādīties jebkuras citas tautības pārstāvis – polis, ebrejs vai čigāns, un tad tiktu piesaukta pavisam cita noteikumu pārkāpēja tautība. Pieļauju, ka, pieminot viņa tautību, visticamāk, mērķis bija aizskart tieši šo personu, nevis visu tautu kopumā. Tas nozīmē, ka cilvēkiem vajadzētu labi padomāt, pirms veltīt cilvēkam kādus vārdus vai epitetus, lai lieku reizi nesaasinātu situāciju.

“Nosaukt tautību nenozīmē aizskart”

— No otras puses, es kā pasniedzējs, analizējot tipiskas, ar naida izraisīšanu saistītas situācijas, vienmēr saku studentiem, ka, ja kāds konflikta laikā nosauc tikai citas personas tautību, tas ne vienmēr ir saistīts ar vēlmi aizskart visus šīs tautības pārstāvjus. Svarīgs ir notiekošā konteksts.

Līdzīga situācija ir vērojama ar Latvijā dzīvojošajiem krieviem. Viņi nav atbildīgi par Krievijas sākto karu. Iespējam, situācija ir tieši pretēja, proti, krievu tautības cilvēks, kas kļuvis par uzbrukumu objektu, var pēc savas būtības būt pacifists, kas iestājas pret karu kā tādu. Protams, viņu aizvainos apsūdzības agresijā un aizskaroši komentāri viņa virzienā, jo jebkurā gadījumā tā ir prettiesiska rīcība.

— Vai šajā gadījumā pāridarītājam draud kriminālatbildība pēc panta par “naida noziegumu”?

— Šaubīgos gadījumos mēs vienmēr aicinām rakstīt iesniegumu policijai – viņi noskaidros apstākļus un izvērtēs, kā kvalificēt katru konkrēto gadījumu. Tas nozīmē, ka policija veiks pārbaudi un noskaidros, vai ir nozieguma vai kāda cita likumpārkāpuma pazīmes. To var konstatēt, veicot nopratināšanu vai izsaucot uz sarunu, kā tas tiek darīts draudu gadījumā. Cilvēku izsauc un uzdod precizējošus jautājumus, piemēram, kāds bija viņa mērķis, draudot atņemt dzīvību citai personai? Vai viņš patiešām vēlējās viņu nogalināt? Kāds bija konflikta iemesls? Un tad kļūst skaidrs, kas patiesībā zem tā visa slēpjas. Sarunas ar policistu šādos gadījumos bieži vien ir preventīvas, jo attur draudus izteikušo personu no šādas situācijas atkārtošanas. Arī žurnālistiem nevajadzētu uzpūst skandālus no sadzīves konfliktiem.

— Tomēr ignorēt dažādas nepatīkamas situācijas žurnālisti savas profesijas dēļ arī nevar. Izlikties, ka viss ir kārtībā un nekas briesmīgs nenotiek.

— Ir jāņem vērā, ka visi cilvēki ir dažādi, un viņiem ir jāsadzīvo vienam ar otru. Tas ne vienmēr izdodas. Tāpēc šaubīgos gadījumos ir jāiesaista policija, lai noskaidrotu patiesos motīvus.

— Ko darīt, ja cilvēks, kurš veltījis citiem tādus aizskarošus vārdus kā “krieveļi” vai “latišņa”, savās liecībās policijai vēlāk teiks, ka viņam nav nekādu aizspriedumu pret citu tautību pārstāvjiem, viņš vienkārši bijis iedzēris un nav sapratis, ko dara.

— Nu, tā tas notiek vairumā gadījumu. Respektīvi, cilvēki nevis vienkārši tā saka savās liecībās, bet arī patiesībā tā arī notiek. Daudzi cilvēki vienkārši nedomā par to, ka, uzrakstot internetā ko aizskarošu un nospiežot pogu “publicēt”, var viegli iekulties nepatīkamās sekās, proti, kriminālatbildībā. Un šādu gadījumu patiesībā ir diezgan daudz!

Es atzinīgi vērtēju to, ka par šādām darbībām tiesa piespriež sodu sabiedrisko darbu veidā, un cilvēks, pastrādājot sabiedrības labā, galu galā saprot savu kļūdu. Tas ir arī preventīvs pasākums. Būtu lieliski, ja arī žurnālisti sniegtu informāciju par to, kāds sods draud par konkrētām darbībām. Citiem vārdiem sakot, manuprāt, biežāk vajadzētu stāstīt par šādiem tiesas procesiem, kad kāds ir saņēmis sodu par naida izraisīšanu. Tam varētu būt liela profilaktiska nozīme — citi cilvēki divreiz padomās, pirms uzkāpt uz tā paša grābekļa un lietot naida runu. Ja Krimināllikuma 78. pants attiecas uz nacionālā un rasu naida izraisīšanu, tad 150. pants aptver visus citus sociālā naida gadījumus – Latvijas tiesu praksē visbiežāk tā ir naida izraisīšana pret bēgļiem vai seksuālo minoritāšu pārstāvjiem.

(Nobeigums sekos).