Dzalbs: Ģimenes ārstiem trūkst informācijas par bērnu problēmām skolās

Viņš norādīja, ka bērna uzvedības traucējumu agrīnajā diagnostikā ir liela loma ģimenes ārstiem, taču patlaban tiem nav priekšstata par esošajām bērna problēmām un par to, kādas organizācijas ar to darbojas un pie kā varētu vērsties.

Dzalbs uzsvēra, ka bērna uzvedības traucējumu agrīnajā diagnostikā būtiska loma ir vidē, kurā bērns aug. Tomēr, ja ģimenes ārsts skolai izraksta neskaitāmas izziņas par bērna veselības stāvokli, tad no skolām, skolu psihologiem, piemēram, ģimenes ārsti nesaņem nekādu informāciju, jo ar bērnu viss esot kārtībā.

«Ģimenes ārsti, vēršoties Valsts probācijas dienestā, saka, ka valstij nav regulējuma, kas nosaka, ka informācija par bērna uzvedību skolā būtu pieejama ģimenes ārstiem. Tad, kad mēs par to uzzinām, tad nav zināma kārtība, kā šos jautājumus risināt. Esošajos algoritmos nav iekļauts ģimenes ārsts, kas ir uzticības persona un gadījuma vadītājs. Tāpat iztrūkst rīku, ko varētu pielietot,» skaidroja Dzalbs.

Vienlaikus viņš atzīmēja, ka arī VK revīzijas ziņojumā nav pieminēta ģimenes medicīna, un tā ir kā neizmantots resurss problēmu, kas saistītas ar bērnu veselību, risināšanā. Viņa vērtējumā, tas kavē to, lai «problēmbērni» varētu savlaicīgi saņemt nepieciešamos pakalpojumus.

Bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs norādīja, ka tas, ja bērnam ir uzvedības traucējumi, esot signāls par to, ka vidē kaut kas nav labi un ģimenei nav resursu, lai problēmu risinātu. Šajā gadījumā skola būtu vieta, kur sniegt šiem bērniem atbalstu. Viņa vērtējumā, ja nav efektīvu palīdzības metožu, bērni atduras pret sociālo kontroli, taču iestādēm ir jāspēj atpazīt problēmas bērna uzvedībā, lai izvairītos no bērnu un sabiedrības kopumā ciešanām.

Bezborodovs uzsvēra, ka uzvedības traucējumus svarīgi atklāt jau agrīnā vecumā.

Savukārt Latvijas Universitātes maģistra studiju programmas «Izglītības zinātnes» direktore Dita Nīmante norādīja, ka nereti skolotājiem izglītības iestādēs šķiet, ka bērnam pašam par sevi būtu jāprot labi uzvesties. Bērns ar savu uzvedību varot signalizēt par problēmām, taču par to nereti neviens neliekas ne zinis ne mājās, ne arī skolā, kā rezultātā bērnam rodas sajūta, ka par viņu neviens neinteresējas.

Nīmanes vērtējumā, skolotājiem būtu jāmāca prasmes, kā palīdzēt bērnam apgūt arī labas uzvedības prasmes, nevis tikai lasītprasmi vai rakstītprasmi.

«Daudzās skolās problēmgadījumus paslauka zem «tepiķa». Ir gadījuma, kad skolas noklusē par notiekošo vai atrisina citādāk. Ja mēs izliekamies, ka problēmas nav, tad arī bērniem šķiet, ka risinājuma nav. Ikviens saskaras ar uzvedības problēmām un galvenais ir godīgi, atklāti un kopīgi tās risināt,» viņa uzsvēra.

Līdzīgās domās ir arī Valsts probācijas dienesta vadītāja vietniece Ilona Linde, piebilstot, ka bērniem nereti tiek stāstīts, kādēļ viņš ir slikts un ko sliktu ir izdarījis, bet ļoti maz tiek pievērsta uzmanība tām labajām lietām, ko viņš ir izdarījis. Viņa uzsvēra, ka Valsts probācijas dienests iegulda daudz darba, taču viena pati probācija neko neatrisinās saistībā ar bērnu uzvedības traucējumiem, līdz ar to ir vajadzība starpinstitūciju sadarbība.

Pagājušajā gadā tika izstrādāti klīniskie algoritmi bērnu psihiatrijā, savukārt nākamajā gadā plānoti algoritmi bērnu uzvedības traucējumos, kas būs paredzēti skolotājiem, ārstiem un citiem speciālistiem, informēja bērnu psihiatre Anete Masaļska. Viņa, līdzīgi kā Linde, uzsvēra, ka šobrīd nenotiek sadarbība starp institūcijām, un nereti informatīvie materiāli, kas izstrādāti, lai risinātu problēmsituācijas, neaiziet tālāk.

«Piemēram, mēs esam izveidojuši materiālu, bet par to nezina ne Izglītības un zinātnes ministrija, ne arī citas insitūcijas. Mēs esam atrauti, un nav kopējā redzējuma par to, kā risināt situāciju ar bērniem, kuriem ir uzvedības traucējumi. Pašvaldībās nav apkopoti pakalpojumi, kas ir pieejami šiem bērniem. Mums pašiem vajadzētu domāt par sadarbības veidiem un tad runāt par jēgpilnu sistēmu, kā palīdzēt bērniem,» uzsvēra Masaļska.

Jau vēstīts, ka Valsts kontrole norādījusi — lai gan pēdējos gados atbildīgās institūcijas un arī sabiedrība apzinās, ka ir nepieciešams agrīni pamanīt izmaiņas bērna uzvedībā un iesaistīties to risināšanā, Latvijā nav skaidras sistēmas, kā palīdzēt bērniem ar uzvedības problēmām vai to iestāšanas risku, īpaši pusaudžiem, jo nav pieejami nepieciešamie atbalsta pakalpojumi.

Revīzijā konstatētais ļaujot secināt, ka pašlaik bērnu uzvedības problēmu risināšana valsts līmenī vairāk ir deklaratīva. Atbildīgās institūcijas lielākoties nav spējušas savlaicīgi pamanīt sākotnējās izmaiņas bērna uzvedībā, reaģēt uz tām un izzināt bērna uzvedības problēmu cēloņus, lai sniegtu vajadzīgo atbalstu to novēršanai.

Kā norāda VK, atbalsta vietā atbildīgās institūcijas turpina jau gadiem iedibināto praksi strādāt ar bērnu «uz papīra» vai viņu sodīt, ticot, ka tas atturēs bērnu no likumpārkāpumu izdarīšanas un ka bērna uzvedība uzlabosies. To uzskatāmi apliecina arī pērn publiski izskanējusī informācija par kliedzošiem bērnu tiesību pārkāpumiem SKII «Naukšēni», kas pēc būtības neatšķiras no ieslodzījuma un kurā nebija rasts risinājums pat 20 bērnu uzvedības maiņai.