Čehova teātra 140 gadu jubilejas tosts 

Mani sauc Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris, bet tu mani droši vari saukt par Čehovu! Jo savā 140 gadu jubilejā es esmu beidzot nolēmis ne tikai saukties par Čehova teātri, bet kļūt par Čehovu. Lai to izdarītu, man vajadzēs mainīties, bet ne tā radikāli, nē. Es eju pareizajā virzienā – tur, kur nav beigu. Es eju tikai uz priekšu. Tāpat kā līdz šim, es attīstos kopā ar savu skatītāju. Un šai attīstībai turpmāk es gribu piemest klāt Mišu Čehovu. Ideālistu Čehovu. Metodiķi Čehovu. Čehovu – provokatoru. Visu Čehova visumu piemetīšu. Tieši tik daudz Čehova, lai saietu pilnīgā Čehovā. To Mišu Čehovu piemetīšu, kurš par sava teātra vīziju kādreiz teica šādus vārdus: “Tā būs vieta, kurā strādās ar dvēseli. Bet ne tādā mistiskā vai reliģiskā nozīmē. Šajā vietā cilvēka būtība, viņa dvēsele tiks no jauna atklāta, apzināta, un tas notiks ar teātra mākslas līdzekļiem. Un kas dīvaini – tas nevienam neliksies nekas dīvains. Dvēseli izmantosim kā vienu no ierastiem pašizpausmes rīkiem. Un kad mēs visi to mācēsim savaldīt, tad sapratīsim, cik tā spēj būt konkrēta un patiesa.”

Neuztraucies, Miša Čehovs nav kaut kāds ezotērisks pārpratums. Normāls cilvēks, savulaik totāli sagājis Staņislavskī. Iemācījās no viņa visu, ko varēja iemācīties, un teica: paldies, skolotāj, es cienu jūs līdz sirds dziļumiem, es cienu jūsu skolu un uz tās pamatiem turpināšu celt… vēl nezinu ko, vēl netveru to, vēl meklēju. Es jūtu, ka teātrim piemīt milzu spēks. Nē, es to zinu, tie nav tukši vārdi.

Miša tiešām meklēja. Divus gadus Latvijā meklēja. Latvija viņu iedvesmoja, bet laikmets bija lēmis, ka tādi dvēseles pētnieki neatbilst nacionālajām interesēm, nepagarināja uzturēšanās atļauju un no Latvijas izraidīja. Čehovs neleca akā. Gāja uz priekšu. Līdz Amerikai aizgāja. Turpināja Latvijā iesākto. Un labi turpināja. Vēl šo baltu dienu Holivudas zvaigznes brien pa sarkano paklāju pēc Oskara balvām un lepni sauc sevi par Čehova mācekļiem. Viņi nebaidījās iegrimt Čehovā, izpētīt Čehovu, samaisīties ar Čehovu, un es arī nebaidos. Miša, tavs izsapņotais teātris ir dzimis. Tas dzimst tagad. Tas dzimst ļoti labā mirklī, jo nedzimst kā balta lapa, tas dzimst kopā ar 140 gadu pieredzi, tas dzimst uz Staņislavska skolas pamatiem, Čehova skolas iedvesmots, tas dzimst trakā laikā, kurā sarunāties ar prātu kļūst arvien grūtāk. Laiks meklēt citu valodu. Mišas Čehova meklēto dvēseles valodu. Jo dvēselei nav tautības, nav naida, nav skaudības, ir tikai tieksme pēc harmonijas.

Es nebaidos būt ideālists. Es nebaidos būt naivs. Es skatos nākotnē ar gaišu skatu. Es iemīlos Čehovā. Eju Čehovā. Es saeju Čehovā. Es esmu Čehova teātris.  Mans mērķis ir liels. Pilnīgs Čehovs. Pie tā nevaru nonākt es viens. Man vajag manu skatītāju. Kopā darīsim lielas lietas. Satiekamies Čehovā!

Tavs Čehova teātris