Atvadās no aizsaulē aizgājušā komponista Kulakova

Mūziķa tuvinieki sociālajā tīklā «Facebook» sākuši iniciatīvu, aicinot šajās dienās dalīties ar atmiņām par komponistu.

«Mēs vēlamies uzzināt, izlasīt, saglabāt visu, ko jūs esat rakstījuši un stāstījuši par Juri, jo kopš 2024. gada 12. februāra viss, kas ir saistīts ar Juri, ir beidzis būt šodiena un kļuvis par vēsturi un leģendu. Tāpēc pēc [komponista meitas] Justīnes ieceres ir izveidota «Facebook» vietne, kur aicinām jūs dalīties ar atmiņu stāstiem, vēlējumiem, bildēm, video. Izveidosim kopā Jura virtuālo piemiņas grāmatu,» aicina mūziķa dzīvesbiedre Laura.

Tīmekļvietnē «enciklopedija.lv» norādīts, ka 1958.gadā dzimušais Kulakovs 1979.gadā pabeidza Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolu un iestājās Latvijas Valsts konservatorijā (LVK), kur mācījās pūtēju un estrādes orķestru vadītāju un diriģentu klasē.

1979.gada rudenī Kulakova un viņa skolas biedru grupa «Arka» izcīnīja galveno balvu instrumentālās mūzikas grupā VI komjaunatnes un jaunatnes dziesmu festivālā «Jaunības balsis» Rīgā. 1979.gada nogalē Kulakovs sacerēja vairākas dziesmas ar Eduarda Veidenbauma dzeju un izveidoja jaunu muzikālo sastāvu, lai atskaņotu ciklu IV Politiskās dziesmas festivālā. Uz grupas «Menuets» bāzes mūziķis dibināja rokgrupu «Pērkons», kurā pats spēlēja taustiņinstrumentus. Bungas spēlēja Dainis Strazdiņš, dziedāja Ieva Akuratere, pieredzējusi aktrise un soliste.

«Pērkona» pirmais koncerts notika 1981.gada sākumā. Grupas repertuāru veidoja Kulakova skaņdarbi — sākumā arī instrumentālā mūzika, vēlāk tikai dziesmas. Tām iedvesmu sniedza dzejnieka Māra Melgalva dzeju krājums «Meldijās iešana», kuru komponistam uzdāvināja autors.

1981.gadā Mazajā ģildē notika Melgalva dzejas vakars ar Kulakova grupas koncertu, kas oficiāli nedrīkstēja lietot nosaukumu «Pērkons», tāpēc pirmajos darbības gados šur tur tika pieteikta kā «Arka». Arī turpmāk Kulakova iedvesmas avots dziesmām bija nozīmīgu literātu dzeja, pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā viņš komponēja ar Klāva Elsberga vārdiem, daudz jaundarbu bija pēc Melgalva otrā dzeju krājuma «Labu vakar».

Kulakovs guva lielu atbalsi jaunatnes auditorijā, radošajā inteliģencē, «Pērkona» koncerti allaž bija kupli apmeklēti. 1983.gada sākumā pēc publikas vētrainās reakcijas koncertos Rīgā, Dzelzceļnieku kultūras namā, ar Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Kultūras ministra Vladimira Kaupuža pavēli grupas «Pērkons» publiska darbība tika aizliegta. Mājas apstākļos iekārtotā studijā mūziķi ieskaņoja Kulakova dziesmas, kas apkopotas magnetalbumos «Mākslas darbi» un «Zibens pa dibenu».

Pret komponistu tika vērstas represijas, Kultūras ministrijas sistēmā viņam nebija iespējams atrast darbu, pat tika ieteikts emigrēt uz ārzemēm. Kulakovu LVK nepielaida pie valsts eksāmena, viņš saņēma diplomu ar izziņu, ka ir noklausījies pilnu teorētisko kursu, un norīkojumu darbā uz Jelgavas rajona kultūras namu par deju ansambļa koncertmeistaru. Augstskolas diplomu mūziķis saņēma 1984.gadā, 1986.gadā viņš atkārtoti iestājās LVK, kur pāris gadu studēja kompozīciju Pētera Plakida vadībā.

1984.gadā jau kā Rīgas rajona kolhoza «Padomju Latvija» ansamblis «Pērkons» atgriezās republikas mūzikas dzīvē. Republikāniskajā pašdarbības estrādes ansambļu skatē Liepājā grupa pirmatskaņoja rokoratoriju «Kā jūra, kā zeme, kā debess» ar Māra Čaklā dzeju. Mūzikas autori bija Kulakovs, Jānis Sējāns un komponists Imants Kalniņš.

Kā nākamā tapa programma ar jaunām Kulakova dziesmām «Dienišķā dziesma», «Slidotava», «Sastrēgumstunda», tika atskaņotas arī pirmo «Pērkona» darbības gadu dziesmas. 1985.gada vasarā pēc koncerta Ogres estrādē daži agresīvi noskaņoti padsmitnieki izdemolēja divus elektriskā vilciena vagonus atceļā uz Rīgu, sekoja otrais uzstāšanās aizliegums.

1985.gadā pabeigts «Pērkona» albums «Klusā daba ar perspektīvu». Saglabājot interesi par Melgalva darbiem, Kulakovs pievērsās Klāva Elsberga dzejoļiem, ar kuriem tapa 1987.gada magnetalbums «Labu vakar» ar dziesmām «Nesatiksimies», «Lampas un zvaigznes», «Slidotava», «No naktssargu būšanām», «Baletomānija» un citām.

Dīkstāves laikā «Pērkona» soliste Akuratere pievienojās Baldones kultūras nama ansamblim «K. Remonts». Tikmēr Kulakovs sadarbojās ar dziedošo aktieri Edgaru Liepiņu tautasdziesmu apdaru programmā «Pasmaidi, sirds gaiša kļūs», kā arī kopā ar Sējānu vai Bruno Priekuli un etnomuzikologu Valdi Muktupāvelu. Koncertos komponists spēlēja klavieres, sintezatoru.

1987.gadā Kulakovs sacerēja Akuraterei ciklu «Septiņarpus dziesmas» ar Eduarda Veidenbauma vārdiem, ko abi izpildīja divatā. Cikls tika ieskaņots magnetalbumā, iemūžināts videofilmā «Bet vilciens brauc», tā dziesma «Reiz zaļoja jaunība» ieguva 3.vietu «Mikrofona ‘88» dziesmu aptaujā, kurā togad piedalījās arī «Pērkons», paliekot 8. un 9.vietā ar Kulakova sacerējumiem «Mana dienišķā dziesma» un «Zaļā dziesma». Pilnvērtīgi uz skatuves «Pērkons» atgriezās 1987.gadā, uzstādamies festivālā «Liepājas dzintars», togad sasniedzot 2.vietu «Mikrofona ‘87» aptaujā ar dziesmu «Gandrīz tautasdziesma».

Arī 1988.gadā Kulakovs sadarbojās ar aktieri Edgaru Liepiņu, kurš ierosināja sacerēt mūziku visiem dzejas almanaha «Balva» 365 dzejoļiem, no kuriem Kulakovs komponēja apmēram 50 dziesmu ar klasiķu vārdiem. Dziesmas koncertos kopā ar Liepiņu atskaņoja apvienība «Arprāc’88», daļa ieskaņota, dziesma «Maija ziedīte» ieguva 18.vietu «Mikrofona ‘87» dziesmu aptaujā.

Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās arvien intensīvāka kļuva Kulakova koncertslodze ar grupu «Pērkons». «Mikrofona ‘89» dziesmu aptaujā uzvarēja viņa skaņdarbs «Mēs pārtiekam viens no otra», izdots skaņuplatē «Ballīte». Šad tad «Pērkona» dziesmās Kulakovs mūzikas instrumenta tēlā lietojis savu neordināro balsi. 1989.gadā «Pērkons» devās pirmajā koncertturnejā uz ASV.

1991.gadā tika izdota grupas kasete «Latviskā virtuve». Kulakova «Pērkonam» komponētās dziesmas kļuva sarežģītākas, filozofiskākas, izmantojot dzeju, kuras autoru vidū bija Anšlavs Eglītis, Aleksandrs Čaks, Juris Kronbergs, Elza Ķezbere, Linards Tauns, Vilis Plūdons, Rūdolfs Blaumanis. Vairākas dziesmas sacerētas ar mākslinieka Andra Brežes dzeju no 1988.gada krājuma «Tetovējumi».

1993.gadā grupas «Pērkons» dziedātāji ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri piedalījās Kulakova videooperas «Debešķīgā nepieciešamība» pirmatskaņojumā Latvijas Universitātes aulā Francijas-Baltijas videomākslas festivālā. Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidū grupa vairakkārt koncertēja Francijā, deviņdesmito gadu otrajā pusē, līdz ar grupas «Menuets» darbības atjaunošanos, Kulakovs daļu laika turpmāk veltījis arī šai nodarbei. Viņš sacerēja pasūtījuma darbus, teātra mūziku, rakstīja aranžējumus un citus.

Kulakovs turpināja uzstāties ar grupām «Menuets» un «Pērkons», rīkotas dažādām jubilejām veltītas uzstāšanās, koncertturnejas. 2007.gadā tika pirmatskaņots Kulakova dziesmu cikls «Ētera odējs» ar Jāņa Ziemeļnieka vārdiem paša autora priekšnesumā, kas vēlāk ieskaņots un izdots albumā. 2015.gadā sākta skaņraža autorkoncerta «Kulakova nakts» tradīcija, līdztekus grupai «Pērkons» pulcējot arī citus interpretus. 2018.gadā izdots grupas «Pērkons» albums «7-os no rīta», kurā iekļautas gan iepriekš albumos neiekļautas dziesmas, gan jaunas Kulakova dziesmas, ieskaņotas kopā ar Reini Sējānu, Egilu Melbārdi un Rihardu Sauli.

Cīnoties ar veselības problēmām, komponists turpināja koncertēt, 2020.gadā vairākkārt atskaņota grupas «Pērkons» koncertprogramma «Cilvēk, tu esi!», tajā iekļaujot viņa rokoperu «Čigāns sapnī» un citus darbus. 2022.gadā notika «Pērkona» koncerti pirmoreiz kopā ar Liepājas simfonisko orķestri, atskaņojot Kulakova skaņdarbu programmu.