Andrejs Ždans: «Nauda mīl klusumu» Vai mums ir iespējas pārdzīvot krīzi?

Uz šiem jautājumiem atbild Andrejs ŽDANS, kurš vada gaļas pārstrādes uzņēmumu Forevers, kas ir viens no trim lielākajiem ražotājiem Latvijā un viens no lielākajiem nodokļu maksātājiem valstī.

Nodokļi un veselais saprāts

– Inflācija, enerģētikas krīze, cenu kāpums – tā ir realitāte, kurā mēs patlaban dzīvojam. Vai valsts spēj kaut kā ietekmēt pašreizējo situāciju?

– Jā, valsts var ietekmēt. Piemēram, tajā pašā Polijā atcēla PVN degvielai un produktiem, un cilvēki uzreiz atviegloti nopūtās. Viņiem paliek vairāk naudas patēriņam.

Ja Latvijas valdība neveiks līdzīgus pasākumus, tad patēriņš neizbēgami samazināsies, kas savukārt negatīvi ietekmēs darba ražīgumu, darba vietu skaitu un līdz ar to arī iekasētos nodokļus un nodokļu bāzi.

– Kas nosaka valsts nodokļu bāzi?

– Pirmkārt, darba ražīgums, tas ir, viena darbinieka un viņa radītās pievienotās vērtības izmaksu attiecība. Veidojas šāda mijiedarbība: jo lielāka pievienotā vērtība, jo augstāks darba ražīgums un samaksa par to. Un, jo augstāks darba ražīgums, jo augstāks dzīves līmenis valstī un vairāk nodokļu valsts var gūt.

– No tā izriet, ka jāpalielina darba ražīgums. Kas tam nepieciešams?

– Lai kāpinātu darba ražīgumu, vienlaikus ir nepieciešami trīs faktori: tās ir investīcijas, tehnoloģijas un kvalitatīvs cilvēkkapitāls.

Lai radītu kvalitatīvu cilvēkkapitālu, ir nepieciešama kvalitatīva izglītība. Lai noturētu cilvēkkapitālu valstī, ir nepieciešama komfortabla dzīves vide: ērta pilsētas infrastruktūra, medicīniskā aprūpe, drošība, pārliecība par nākotni utt. Savukārt, lai piesaistītu investīcijas un tehnoloģijas, valstī ir jārada investīcijām pievilcīgs klimats.

No valsts A uz valsti B

– Investīciju klimatu Latvijā diez vai var saukt par pievilcīgu. Jūs to zināt labāk nekā jebkurš cits, jo vairāk nekā 20 gadus vadāt vienu no lielākajām ražotnēm valstī. Kas mums nav kārtībā investīciju jomā?

– Labvēlīgs klimats investīcijām nozīmē zemu korupciju, finansējuma pieejamību, saprātīgu nodokļu slogu, prognozējamu likumdošanu. Ir paruna, precīzāk sakot, frāze, par kuras autoru mēdz uzskatīt Džonu Rokfelleru: «Nauda mīl klusumu.» Tas jāsaprot šādi: investīcijas necieš neprognozējamību.

Investors nav ne spēlmanis, ne bezrūpīgs bagātnieks, kā to bieži attēlo filmās un grāmatās. Viņš riskē ar savu sūri grūti nopelnīto naudu, un viņam ir jāsaprot, kad viņš varēs atpelnīt savu naudu, un jāparedz riski.

Investors nedzīvo vienai dienai, viņam ir jāprognozē daudzi gadi uz priekšu.

Mūsu biznesa mērogā ir jāizmanto plānošanas horizonts 15–20 gadi. Tas nozīmē, ka attiecībā uz lielām investīcijām mums ir jāprognozē, kas ar ekonomiku notiks 15–20 gadu laikā.

Šobrīd ir pārāk daudz risku un neparedzamības. Pastāv augsta varbūtība, ka turpmāk dzīves līmeņa krituma dēļ patēriņš samazināsies un izdevumi saistībā ar energonesējiem, algām, nodokļiem u.c. palielināsies.

– Vai citās valstīs investīciju klimats ir labāks?

– Nesen pabiju Kiprā, un mani salīdzinājumi nepārprotami neliecina par labu Latvijai. Sāksim ar to, ka tur uzņēmumu var atvērt attālināti, nemaz neierodoties salā. Procedūra prasīs tikai 3–5 dienas. Vienlaikus nav nepieciešami nekādi materiālie aktīvi.

Nodokļi Kiprā nav salīdzināmi ar Latvijas nodokļiem. Piemēram, Latvijā nodoklis dividendēm ir 25%, bet Kiprā 17 gadus (!) pēc uzņēmuma reģistrācijas – 0%. Turklāt neatkarīgi no darbības jomas.

Uzņēmumiem, kas rada un pārvalda intelektuālo īpašumu, ienākuma nodokļa likme Kiprā ir 2,5%. Vidējais algas nodoklis ir aptuveni 20%, atšķirībā no Latvijas, kur šis pats nodoklis ir aptuveni 42%. Un par ienākumiem līdz 19,5 tūkstošiem gadā Kiprā ienākuma nodokli vispār neiekasē. Kipras tiesu sistēma izmanto Lielbritānijas tiesības – tie, kas tiesājušies Latvijā, sapratīs, ko tas nozīmē. Turklāt Kipras nodokļu dienests ļoti lojāli skatās uz dažādu izdevumu norakstīšanu, ko var izmantot, lai optimizētu ienākumu nodokli.

Paši varat secināt, kurā no šīm divām valstīm ir labāks investīciju klimats.

– Sanāk, ka ar mūsu nodokļu politiku Latvijas uzņēmumiem vienkārši nav līdzekļu, ko investēt tehnoloģijās. Kāpēc tas ir bīstami?

– Lūk, abstrakts piemērs. Divas valstis, valsts A un valsts B, ražo elektriskās tējkannas. Valstī A tehnoloģijās nav pietiekami ieguldīts. Ražotnē ir daudz roku darba, strādnieki, kas dzer, un tējkannas iznāk greizas, ar lielu brāķa procentu. Par cenu, teiksim, 20 eiro gabalā. Savukārt valstī B ražo skaistas iecienīta zīmola tējkannas par cenu 50 eiro.

Materiāli abās valstīs ir vienādi. Bet valstī A strādnieks, kas izgatavo greizās tējkannas, saņem 1000 eiro bruto, no kuriem valsts iekasē 42%, iztikai atstājot 580 eiro. Turklāt, uzņēmuma īpašnieks arī saņem centus, līdz ar ko ražošanas modernizācijā vairs īsti nav ko ieguldīt. Prognoze ir bēdīga: valstī A nabadzībai ir lemts gan darba devējs, gan darba ņēmējs. 

Savukārt valstī B situācija ir savādāka. Tur tējkannu ražošana ir modernizēta, strādnieki turas pie darba, jo saņem katrs 3000 eiro. Nodokļi ir saprātīgi. Pēc to samaksāšanas gan darbiniekam, gan uzņēmuma īpašniekam vēl paliek pāri žūksnis naudas. Šie līdzekļi tiek ieguldīti jaunās tehnoloģijās, kas palielina darba ražīgumu. Un visi cilvēki valstī B dzīvo labi, jo valsts atsavinātā pievienotās vērtības daļa tiek tērēta par kvalitatīvu izglītību, medicīnu, ērtu pilsētvides infrastruktūru utt., ko nevar teikt par valsti A.

Kas notiks pēc krīzes?

– Šķiet, ka mūsu uzņēmumi atrodas valstī A. Vai tiem izdosies pārdzīvot krīzi?

– Domāju, ka ne visiem. Dažiem tirgus būs jāpamet. Tas, ka tagad ir sākusies ekonomiskā krīze, jau ir neapstrīdams fakts. Krīze, protams, beigsies, un tā vai citādi mēs to pārdzīvosim. Jautājums ir – kas notiks pēc krīzes?

To, kas notiks pēc tam, nosaka pašreizējā valdības rīcība, kas orientēta uz dzīves līmeņa, mājsaimniecību patēriņa un investīcijām pievilcīga klimata saglabāšanu.

– Kas notiek ar investīcijām jūsu nozarē?

– Mūsu nozarē ir nepietiekamas investīcijas. Ja tā neieguldīs līdzekļus savā attīstībā, tad pēc dažiem gadiem latvieši ēdīs tikai poļu cīsiņus.

Šogad Forevers investīcijas sasniegs 0,8–0,9 miljonus eiro. Patiesībā tas ir ļoti maz, mēs tikai atjaunojam nolietotos pamatlīdzekļus.

Mēs varam un gribam ieguldīt daudz vairāk, taču mūs aptur riski un neparedzamība.

Visvienkāršākais un ātrākais veids, kā samazināt riskus investoriem, ir grantu pieejamība būvniecībai un aprīkojuma iegādei. Bez grantiem mēs neieguldīsim vairāk, kā tikai nolietoto pamatlīdzekļu atjaunošanā.

– Vai Forevers neplāno pārcelties uz valsti ar labvēlīgāku investīciju klimatu?

– Pagaidām nē. Tomēr, ja dzīve piespiedīs, tad es šādu scenāriju neizslēdzu.

Jeļena SMEHOVA