Zīmīgi, ka jautri pavadītie brīvbrīži netraucēja sniegt lielisku muzikālo priekšnesumu, jo laika pietika visam – mācībām konservatorijā, attiecību veidošanai un, protams, dzirkstošām izklaidēm.
Dibinātāji bija Latvijas PSR Valsts konservatorijas studenti kontrabasists Egils Švarcs un pianists Raimonds Pauls, kuri ar radiofona muzikālā vadītāja, simfoniķa Jāņa Ivanova laipnu atļauju bija iedeguši zaļo gaismu estrādei ne tikai radio ēterā.
Izcilais mūziķis Gunārs Kušķis izcēlās ar virtuozu saksofona un klarnetes spēli, tomēr nepieveica zaļo pūķi.
Ansamblī spēlēja pirmkursnieks Švarcs un otrā kursa vijoles klases students Gunārs Kušķis, kuru laikabiedri sauca par fenomenālas dzirdes un muzikalitātes īpašnieku. Bigbendā viņš spēlēja saksofonu., savukārt radiosekstetā – klarneti, jo pret saksofoniem, kurus Staļina ērā gribēja iztaisnot, joprojām valdīja atsalums.
Elektrizēti un amerikanizēti Droši vien par papildus mudinājumu veidot vietējo estrādes orķestri filharmonijas vadībai kļuva arī kupli apmeklētie Ungārijas estrādes orķestra koncerti 1956. gadā Mežaparka Lielajā estrādē.
Trauslā igauniete Aino Bāliņa kļuva ne tikai par džeza vokāla, bet arī modes ikonu visā PSRS. REO koncertos viņa lielākoties dziedāja angliski.
Švarcs tomēr Raimonda Paula bērnudienu kaimiņu Iļģuciemā atzina par nepiemērotu štata dziedoņa darbam, rakstot Šveiņikam: “Račiņš strādā rūpnīcā un uz ierodas uz mēģinājumu tikai pēc darba ap plkst. 18, pie tam ļoti noguris un ar viņu strādāt ir grūti.”
Ģitāristam desmit diennaktis Par morālo klimatu orķestrī atbildīgs, protams, bija galvenais diriģents. Švarcs palūdza direktoram pēc ārstēšanas kursa pieņemt darbā Gunāru Kušķi, un Šveiņiks lūgumu apmierināja. Vienu, divus mēģinājumus saksofonists ieradās skaidrā, pēc tam sākās problēmas un sekoja atlaišana.