Cena būtu bijusi briesmīga. Taču atteikšanās cena izrādījās vēl briesmīgāka.
Pēc 2001. gada 11. septembra ASV un to sabiedrotie iegāja Afganistānā.
Iemesls bija pavisam konkrēts: „Al Qaeda”, kas sarīkoja terora aktus, bija atradusi patvērumu talibu kontrolētajā teritorijā. Talibu režīms sabruka pārsteidzoši ātri. Šķita, ka modernā kara mašīna ir nodemonstrējusi neapstrīdamu pārākumu.
Nauda šķita universāls asiņu aizstājējs.
Taču limes ir aizsardzība. Aizsardzība vēl nav uzvara.
Ja pastāv politisks spēks, kas atklāti sludina kārtību, kura nav savienojama ar tavas pasaules pamatprincipiem, nepietiek cerēt, ka tas pats no sevis mainīsies, kļūs turīgāks, nāks pie prāta vai apmierināsies ar jau kontrolēto teritoriju. Reizēm pretinieks patiešām ir jāuzvar.
Pēc tam vairākas paaudzes dzīvo gluži mierīgi un sāk ticēt, ka lēmums bijis pareizs. Līdz kādu rītu atklāj barbarus jau šajā limes pusē.
Un nevajag sevi mierināt ar domu, ka mūsu mūžam civilizācijas vēl pietiks. XXI gadsimtā vēsturiskais laiks rit biedējoši ātri.