Sen prognozēta katastrofa: kāpēc Latvijā dramatiski samazinās dzimstība

Šogad Latvijā katru mēnesi, ieskaitot maiju, pasaulē nāca nedaudz vairāk nekā tūkstotis bērnu. Tajā pašā laikā katru mēnesi miruši vairāk nekā 2 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju, bet šā gada janvārī — pat 2701. Citiem vārdiem sakot, mirstība pārsniedz dzimstību vairāk nekā divas reizes.

Turklāt, salīdzinot ar 2023. gada datiem, var redzēt, ka dzimstības līmenis katru mēnesi pakāpeniski samazinās. Viszemākais rādītājs bija decembrī, kad pasaulē nāca vien nedaudz vairāk par tūkstoti mazuļu. Arī mirstība pērn pārliecinoši dominēja pār dzimstību, katru mēnesi Latvijai zaudējot vairāk nekā 2000 cilvēku. Rezultātā iedzīvotāju skaits valstī strauji samazinās. 2023. gadā situācija bija nedaudz labāka, taču tagad dzimstības rādītāji ir samazinājušies vēl vairāk.

— Varu apliecināt, ka dzimstība patiešām samazinās, turklāt strauji un visos reģionos,” saka Anna Miskova. — Lai par to pārliecinātos, pietiek apskatīties statistikas datus par pusgadu. 2017. gadā Rīgas dzemdību namā piedzima septiņi tūkstoši bērnu. Un tas nebija tik sen. Pēc tam bija seši tūkstoši, tad – pieci tūkstoši. Pērn Rīgas Dzemdību namā pasaulē nāca nedaudz vairāk par pieciem tūkstošiem bērnu. Cik būs nākamgad, es nezinu.”

 — Kāds ir dzimstības samazināšanās iemesls?

— Pat ja neņemam vērā ekonomiskos un sociālos priekšnosacījumus, šī straujā dzimstības samazināšanās līdz 2020. gadiem bija paredzama objektīvu iemeslu dēļ – deviņdesmitajos  gados dzimušo bija ievērojami mazāk nekā astoņdesmitajos gados. Un nevis vienkārši mazāk, bet pat trīs reizes mazāk! Turklāt daļa no šiem cilvēkiem ir aizbraukuši. Kam tagad būtu jādzemdē?

Astoņdesmitajos gados dzimušās sievietes globāli jau ir izgājušas no reproduktīvā vecuma. Viņas jau ir dzemdējušas, kā es saku. Tagad galvenokārt dzemdē tās, kas dzimušas neatkarības rītausmā vai 2000. gadu sākumā. Ņemot vērā to, ka šodien sievietes lielākoties par pirmo bērnu sāk domāt, tikai sasniedzot trīsdesmit gadu vecumu, nevis divdesmit, kā tas bija pirms dažiem gadu desmitiem, iznāk, ka tās, kuras tagad ir divdesmitgadnieces, vēl nav gatavas dzemdēt (un viņu pašu ir mazāk, nekā deviņdesmitajos gados dzimušo). Tās, kas dzimušas deviņdesmitajos gados, tagad ir savā reproduktīvākajā vecumā – ap 30 gadiem. Taču, pirmkārt, viņu ir objektīvi trīs reizes mazāk nekā 80. gados dzimušo, un, otrkārt, viņas nesteidzas dzemdēt. Tāpēc mums ir šāda statistika.

— Situācija ar dzimstības līmeni Latvijā ir unikāla vai arī šāda tendence ir vērojama visā Eiropā?

Tā, protams, nav tikai Latvijā, tā ir tendence visās postpadomju republikās. Dzimstības samazināšanās ir raksturīga daudzām pasaules valstīm. Tajā pašā laikā nevajadzētu aizmirst, ka daudzi no tiem, kas dzimuši 1990.-2000. gados, ir pārcēlusies uz dzīvi ārzemēs. Tātad šī problēma ir demogrāfiska, globāla. Tas, ka tā būs, bija zināms jau sen – pirms desmit, piecpadsmit gadiem… Mēs par to esam daudzkārt runājuši un brīdinājuši politiķus.
Šobrīd sievietes savu pirmo bērniņu vidēji dzemdē 30 gadu vecumā. Tāpēc demogrāfiskā situācija ir tāda, kāda tā ir. Rīgas Dzemdību nams bez darba nav palicis – darbs mums ir, bet tas ir kļuvis sarežģītāks: ir vairāk sarežģītu grūtniecību un sarežģītu dzemdību. Tas ir saprotams. Viena lieta ir, kad gadā dzemdē 10 tūkstoši jaunu, veselu sieviešu, kurām nav nekādu komplikāciju risku, un cita lieta, kad dzemdē četrdesmit un piecdesmitgadnieces. Darba slodze ir pat palielinājusies, jo dzemdētājas ir kļuvušas vecākas un tāpēc tām ir vairāk veselības problēmu. Pirms dažiem gadu desmitiem, kad tikai Rīgas Dzemdību namā gadā tika pieņemtas 10 000 dzemdības, nebija tik daudz sieviešu ar cukura diabētu, ar lieko svaru.

Ja agrāk mēs tikai “ķērām” mazuļus, mainījām viņiem autiņus un vedām māmiņām pabarot, tad tagad mūsu darbs ir mainījies kardināli – visbiežāk tās ir daudz sarežģītākas dzemdības, priekšlaicīgi dzimuši bērni, citas dažādas citas nopietnas situācijas, kas prasa divreiz vairāk resursu – gan morālo, gan materiālo.

— Latvijas daudzbērnu ģimenes, šķiet, nespēj kompensēt zemo dzimstības līmeni.

Mums daudz mazāk daudzbērnu ģimeņu nekā citās pasaules valstīs, īpaši arābu valstīs. Pie mums daudzbērnu ģimenes ir drīzāk izņēmums, un tās nespēj mainīt statistiku. Saskaņā ar statistiku Latvijā sieviete reproduktīvā vecumā dzemdē vienu vai divus bērnus. Tas nozīmē, ka vidēji uz vienu ģimeni valstī ir 1,5 — 1,7 bērni. Vidējais bērnu skaits ģimenē ir mazāks par diviem bērniem.

Sievietes, kuras nav aizbraukušas uz ārzemēm un varētu dzemdēt, aptur citi faktori: dažām nav kur dzīvot, tāpēc viņas nesteidzas dzemdēt, dažas ir paņēmušas kredītu un ir kur dzīvot, bet nav pastāvīgu ienākumu, un situācija ir diezgan nestabila. Nākas maksāt gan kredītu, gan komunālos maksājumus un kaut kā balansēt “virs ūdens” Kā šādos apstākļos dzemdēt bērnu? Lai pieņemtu lēmumu par bērnu, māmiņai ir jābūt pārliecinātai vismaz par tuvāko nākotni. Sieviete, kura nolemj dzemdēt, ir spiesta uz kādu laiku pamest darba tirgu. Katru gadu viss strauji mainās, rezultātā viņa zaudē prasmes, un, atgriežoties no grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma, viņai ir jāpaaugstina kvalifikācija un bieži vien jāmeklē jauns darbs. Daudzas sievietes nevēlas atteikties no sava ierastā dzīvesveida.

— Kā, jūsuprāt, varētu uzlabot dzimstības līmeni?

— Protams, ja valsts īstenotu regulāras atbalsta programmas jaunajām ģimenēm, cilvēki biežāk pieņemtu lēmumu dzemdēt bērniņu.

— Vai sievietes, kas pat pašreizējos apstākļos nāk pie jums dzemdēt, paļaujoties uz saviem spēkiem, nevis uz valsti, biežāk aiziet laimīgas, nenožēlo par savu lēmumu?

— Paldies Dievam, jā, tā ir taisnība – biežāk tieši laimīgas. Un nereti atgriežas pēc otrā bērniņa.

— Medicīna ir spērusi milzu soli uz priekšu, ir dažādas iespējas, kā atvieglot dzemdības. Savulaik modē bija dzemdības ūdenī, un Rīgas Dzemdību namā pat aprīkoja dzemdību istabu ar īpašu vannu. Vai tagad šāds pakalpojums ir pieprasīts?

— Tagad daudz mazāk – šī tendence ir izgājusi no modes. Bet pirms 5-10 gadiem dzemdības ūdenī bija topā. Tagad, kad katra nodaļa ir aprīkota ar vannu, pieprasījums pēc dzemdībām ūdenī ir samazinājies. Vēlos uzsvērt, ka Rīgas Dzemdību namā ir kļuvusi daudz pieejamāka epidurālā anestēzija, t. i., vietējā anestēzija, kas ir daudz efektīvāka sāpju mazināšanai dzemdībās. Tagad es runāju tieši par galvaspilsētu, nevis par reģionālajām nodaļām, kur uz visu slimnīcu ir viens anesteziologs. Kad ir pieejama epidurālā anestēzija, vajadzība pēc dzemdībām ūdenī un citiem alternatīviem dzemdību atvieglošanas veidiem atkrīt. Tā ir lokāla anestēzija, kas atslēdz nervus, kuri atbild par sāpju signāliem zem jostasvietas.

— Taču tā var traucēt topošajai māmiņai spiest bērniņu?

— Jā, bet šajā gadījumā tiek izmantots koučings, kad dzemdību speciālists dod māmiņai komandu, ko un kā darīt.