Sasniegumi sporta zinātnē ļauj iepazīt savu ķermeni kā vēl nekad

Tagadējā vidējā un vecākā paaudze izauga un lielu daļu mūža nodzīvoja, tikai aptuveni nojaušot savu svaru. Pat pulsa rādītāju uzzināja labi ja dažas reizes gadā ārstu apmeklējuma brīdī, bet nostaigāto soļu skaitīšana vai stresa līmeņa mērīšana nenāca pat prātā. Taču cilvēki vēl iepriekšējā gadsimta nogalē kustējās daudz vairāk, jo to prasīja tā laika dzīvesveids.

Šodien par savu veselību un fizisko aktivitāšu apjomu zinām daudz, daudz vairāk, un par to visvairāk jāpateicas valkājamo tehnoloģiju ekspansijai. Taču vienlaikus esam nonākuši mulsinošā stāvoklī, jo vēlme kustēties nenāk no mums pašiem, bet gan no malas. Lietotne mudina mūs kaut ko izdarīt, lai padižotos ar sasniegto sociālajos tīklos. Īsti pareizi tas nav, jo motivācijai vienmēr būtu jānāk no paša, taču, iespējams, bez viedierīču «dunkas sānos» mēs kustētos vēl mazāk.

Viedie pulksteņi un aproces kopā ar specializētām mobilajām lietotnēm sniedz padziļinātu ieskatu mūsu ķermenī notiekošajā, un ik pa laikam pabiedē ar nedēļas un mēneša pārskatiem, kas daudziem atklāj ne pārāk iepriecinošu ainu, un liek saņemties. Savukārt profesionālā tehnika paver sporta zinātniekiem aizvien jaunus pētījumu laukus, kas palīdz cilvēkiem iepazīt sava ķermeņa spējas tik augstā līmenī kā nekad iepriekš un uzlabot sportiskos rezultātus.

Līdz ar modernākām mēriekārtām un aizvien jaunām prasmēm «nolasīt» ķermeņa spējas un reakciju uz dažādām slodzēm, pieprasījums pēc fizioloģisko datu analizēšanas aug augumā. Un ne tikai profesionālo sportistu vidū. Arī sporta entuziasti tiecas izmantot iespēju labāk izprast savu ķermeni un tā spēju robežas, lai atbilstoši izvēlētos izaicinājumus. Līdz ar to jaunajiem sporta medicīnas speciālistiem nākotnē būs darba pilnas rokas.

Šobrīd zinātne uz profesionālu sportistu raugās ļoti niansēti. Meklē daudzus parametrus, rādītājus, kas raksturo viņa fizisko stāvokli un veselību. Latvijas Olimpiskajā vienībā var novērtēt pat 80 izsekojamos parametrus. Amatierim tik daudz pat nav nepieciešami. Tam pietiktu ar dažiem parametriem, lai saprastu, kad viņš ir efektīvā treniņā. Tieši bioķīmisku un molekulāru marķieru meklēšana ir sporta zinātnes pašreizējā aktualitāte. Marķieri vislabāk pastāsta par sportista veiktspēju, lai uz to pamata izstrādātu personalizētu treniņu programmu. Tas nepieciešams tādēļ, ka universālas, visiem derīgas programmas nedarbojas. Precīzāk, tās darbojas, taču nav tik efektīvas, kā ambiciozi sportisti varētu vēlēties.

Jaunākie pētījumi rāda, ka neviena no traumu prevencijas programmām nepasargā 100% no traumām. Ja ir programma, kā nostiprināt, piemēram, ceļa kauliņa saiti, tad pat simtprocentīgi izpildot visus nosacījumus, var gūt tikai daļēju efektu, ka izdosies izvairīties no traumas. Proti, neviena universālā programma negarantē pilnvērtīgu rezultātu, tādēļ labākais risinājums ir individualizēta pieeja. Tieši to mācām LU sporta zinātnes maģistra programmā un man ir liels prieks, ka šajā programmā dominē fizioterapeiti, kuri ir praktiķi. Viņi ir ieguvuši profesionālo izglītību, bet nāk pielikt klāt «putukrējumu» — nianses, kā individualizēti pieiet pacientiem un palīdzētu viņiem uzlabot veselību un sportiskos rezultātus. Viņi papildina zināšanas par jaunākajiem atklājumiem biomehānikā un fizioloģijā.

Palīdz arī bioķīmiski marķieri. Tie nav tikai glikozes rādītāji, bet arī RNS marķieri, kas paver iespēju individualizēt treniņu procesu un atjaunošanās plānu. Sporta medicīnas speciālistiem šodien jau jāmāk sasaistīt kopā šos marķierus, izveidot visaptverošu karti un izsecināt, kam jādominē treniņu procesā pirms atbildīgiem startiem.

Neraugoties uz zinātnes bagātīgajām iespējām, ikviena sportotājam vispirms jāieklausās sevī. Ķermenis pats dod gana daudz zīmes, tās tikai jāprot nolasīt. Zinātne nāk talkā brīžos, kad vienu vai otru parādību nevar izskaidrot ar esošajām zināšanām. Arī jauno sportistu vecākiem un treneriem nevajadzētu aizrauties ar šauru specializāciju agrā bērnībā. Pat ja marķieri rāda, ka bērnam piemīt īpašas dotības kādā sporta disciplīnā, jāturas pretī kārdinājumam veidot «mazo zvaigzni» līdzko atvase iemācījusies staigāt. Bērnībā svarīgākā ir vispusīga attīstība, dažādu muskuļu grupu un saišu stiprināšana. Nododoties tikai vienam sporta veidam, pastāv risks, ka jaunais sportists pieaugušo vecumā būs pārāk nepasargāts no traumām vai vienkārši nespēs realizēt visu savu potenciālu tādēļ, ka nebūs attīstījis koordināciju, līdzsvaru vai kādu citu niansi, uz ko treneri īpaši nefokusējas izvēlētajā sporta veidā.