Rūpnieciskās ražošanas centrs un greznu savrupmāju rajons: ko mēs zinām par Pārdaugavas pērli – Zasulauku

Tagadējā Zasulauka teritorija izvietojusies Daugavas sengultnes krastā uz plaša kāpu smiltāja līdzenuma kādreizējā Baltijas ledus ezera teritorijā. Laika gaitā smilšu kāpas tika nolīdzinātas un vēlāk arī apbūvētas.

Interesants fakts: arheologi Zasulauka teritorijā atraduši sirdsveida krama bultas galu, kas liecina par to, ka 2.g.t. p.m.ē. šajā apkaimē, iespējams, ir mitinājušies cilvēki.

Līdz 18. gadsimtam Zaslauka teritorijā atradās vien nelielas zemnieku viensētas, kas nodarbojās ar lauksaimniecību un lopkopību, bet iedzīvotāji pamatā bija brīvie zemnieki un algoti strādnieki. 

Par rūpniecisko rajonu Zasulauks sāka veidoties 18.gs. 2.pusē, kad Zasu muižu iegādājās pirmais latviešu izcelsmes rūpnieks Jānis Šteinhauers.

20. gadsimta sākumā Šampētera ielā 2 uzsāka savu darbību transmisiju mašīnbūves fabrika «Motor”. 1909. gadā, kad pasaule piedzīvoja aviācijas bumu, igauņu inženieris, Rīgas Politehniskā institūta pasniedzējs Teodors Kaleps nolēma realizēt savu ambiciozāko plānu – uzsākt rūpnīcā «Motor» lidaparātu un aviācijas dzinēju ražošanu. Viņš uzkonstruējis un patentējis pirmo Krievijas impērijā aviācijas angāru, 1910. gadā uzbūvējis pirmo Latvijā lidmašīnu, 1911. gadā uzkonstruējis pirmo Krievijā aviodzinēju.

Lai īstenotu savus sapņus, enerģiskais igaunis piesaistīja tā laika gaišākos prātus — Frīdrihu Canderu (tolaik Krievijas Fizikas un tehnoloģijas institūta studentu), profesorus Pfulu un Klārku, inženieri Leitneru un izcilo mehāniķi Eduardu Smiļģi, kurš vēlāk iegāja vēsturē kā latviešu teātra dibinātājs.

Savukārt 1911. gada 11. janvārī pilots Makss Trautmans pacēlās gaisā no rūpnīcas Zasulauka lidlauka rūpnīcas «Motor» ražotā lidmašīnā, veicot pirmo ziemas lidojumu Krievijas Impērijā. Šīs lidmašīnas konstruktors bija Teodors Kaleps.

Teodors Kaleps nomira pavisam jauns. 1913. gadā, slims būdams, viņš aizbrauca uz sava motora izmēģinājumiem, kurus Rīgā rīkoja kara resors. Motors tika atzīts par labu, taču 47 gadus vecais inženieris pēc dažām dienām nomira…”

Zasulauka dzelzceļa stacija

Šodien Zasulauka stacijas ēka ar 1372 m2 telpu kopplatību ierindojas Latvijas lielāko stacijas ēku sarakstā. Pirms tās Zasulaukā atradās koka konstrukcijas ēka, kas gan bija divstāvīga, tomēr bija visai necila būve. Taču tā pilnībā pildīja savas funkcijas attiecībā uz Rīgas — Bolderājas dzelzceļu, kurš tika atklāts 1873. gadā. Situācija mainījās līdz ar jauna dzelzceļa izbūvi no Zasulauka uz Tukumu 1877. gadā.

Rīgas dzelzceļa mezgla 1902. gada ieceres autora, satiksmes ceļu inženiera Andreja Verhovska redzējumā Zasulaukam bija jākļūst par vienu no dzelzceļa gravitācijas centriem. Jaunā Zasulauka stacijas ķieģeļu ēka tika atklāta 1912. gadā, tajā bija grezns restorāns, pasta nodaļa un pat īpašas atpūtas telpas augstdzimušiem viesiem, tostarp cara ģimenes pārstāvjiem. Savu roku ēkas būvniecībai pielicis arī Krišjānis Ķergalvis, mūrnieku amata meistars, viens no lielākajiem Rīgas būvuzņēmējiem un rūpniekiem. Tieši no Zasulauka stacijas uz dažādām pasaules malām tika sūtīti jaudīgi lidmašīnu dzinēji, kurus Pārdaugavas rūpnīcā “Motor” ražoja līdz pat Pirmajam pasaules karam.

Starp citu, 1869. gadā Pārdaugavā darbojās 29 rūpniecības uzņēmumi, kuros kopumā bija nodarbināti 1548(!) strādnieki. Jau 1903. gadā uz Pārdaugavu no labā krasta sāka kursēt pirmais tramvajs – nevis ar zirgu vai tvaika piedziņu, bet gan ar elektrību!

Zāļu vakara svinēšanas aizsākumi  

Zāļu vakara svinēšanas tradīciju iedibināja bagātais latviešu rūpnieks Jānis Šteinhauers, iegādājoties 1759. gadā daļu no Zasu muižas. Vēlāk svinēšana tika pārcelta uz viņam piederošo Hermeliņa muižu Daugavas labajā krastā. Ap 1790. gadu radās tradīcija arī rīkot svētku uguņošanu uz Daugavas. Savukārt ap 1820. gadu Rīgas rāte lika pārcelt Daugavmalas Zāļu tirgu pie Šāļu vārtiem Svērtuves ielas galā. 1832. gadā latviešu nedēļas avīze „Tas Latviešu Ļaužu Draugs” sniedza šādu svētku aprakstu:

“Tās divi dienas priekš Jāņiem mums, pilsētniekiem, ik gadus īstas prieka dienas. Pirmās dienas vakarā liels puķu tirgus Daugavas malā sākas. Tad zemnieki, kas tuvumā dzīvo, atnes puķes, kroņus un dažādas zāles, dārznieki atved atkal savas visjaukākās un dārgākās preces, un pilsētnieki nāk un pērk – vai nu kroņus bērniem par prieku, vai puķes kādiem mīļiem par dāvanu, vai kumeles, vai mētras un citādas tādas zāles, kas pret dažādām slimībām palīdz. Citi nāk, gribēdami tik skatīties to lielo ļaužu un, spēlmaņiem spēlējot, staigalē līdz pat tumšumam.”

Savā īpašumā Zasu muižā Jānis Šteinhauers uzcēla rūpnīcas ēku un holandiešu tipa vējdzirnavas – pirmo Rīgas papīra manufaktūru, kur izgatavoja dažādas kvalitātes papīru, nodarbinot gan brīvos strādniekus, gan Šteinhauera dzimtcilvēkus. 1806.gadā Zasu muižas papīrdzirnavu iekārtu pārdeva Ulborkas papīrmanufaktūrai, bet manufaktūras ēkas pielāgoja vadmalas ražošanas vajadzībām.

Tā 1810. gadā tika atklāta Zasulauka vadmalas manufaktūra. Ražošanu attīstīja Georgs Ādolfs Tīlo, kurš 1833.gadā nopirka manufaktūras ēkas un modernizēja uzņēmumu, agrāko dzirnavu vietā uzstādot tvaika mašīnu. 1853. gadā manufaktūra bija nodarbināti 575 cilvēki. Par vērpējām šeit strādāja latviešu sievietes, kas dzīvoja tuvējās barakās, kā fabrikā strādāja arī izbēgušie dzimtcilvēki, cietumnieki un klaidoņi. Ap 19.gs. vidu līdzās fabrikai tika uzbūvētas telpas, kurās darbojās ambulance, latviešu tautas skola, svētdienas skola, bumbotava (sporta klubs) un bibliotēka, kur notika dziedāšanas un diskusiju vakari. 

1873. gadā pēc postoša ugunsgrēka uzņēmumu pārdēvēja par Rīgas Stiepļu jeb drāšu fabriku.

1900. gadā uzņēmumā strādāja 950 darbinieki, bet 1913. gadā to skaits sasniedza 1800. Uzņēmums galvenokārt ražoja kokvilnas dziju un audumus. Pēc Pirmā pasaules kara manufaktūra tika atjaunota, bet jaunas, tiem laikiem atbilstošas iekārtas šeit ienāca tikai 30. gados. Fabrikai bija dažādi nosaukumi, un tā ražoja ļoti augstas kvalitātes kokvilnas un lina dziju, palagus, spilvenus, gultas pārklājus, aizkarus, galdautus un audumus. Manufaktūra beidza pastāvēt tikai 20. gadsimta 90. gados.

Izbaudiet pastaigu pa šīm skaistajām vietām, aplūkojot slavenās fabrikas teritoriju un strādnieku mājokļus, kas būvēti angļu stilā: izturīgas ēkas vienotā arhitektoniskā stilā! Tā ir vesela pasaule, industriālās kultūras piemineklis. Šī pilsētiņa, kas uzbūvēta uz senās kāpas (18 m virs jūras līmeņa), ir krāšņa, akmenī sastingusi pagātnes lappuse. Karstā vasaras dienā veldzi sniegs gleznainais Manufaktūras parks ar simtgadīgiem kokiem un dīķi, kurā tagad mīt pīles.

Kādreiz greznā fabrikas pārvaldnieka māja, kas vēlāk tika pārbūvēta par Zasulauka manufaktūras kultūras namu, burtiski turas no pēdējiem spēkiem. Tā būtu jāatjauno, citādi šis nams – pagātnes piemineklis – vienkārši sabruks. Pamestajā ēkā ir saglabājies portiks un graciozas kolonnas pie ieejas. Viss agrākais krāšņums ir aizaudzis un pamazām drūp.

Par dīķi šajā parkā klīst leģendas. Stāsta, ka šeit vēl pirms Ulmaņlaikiem noslīcinājusies kāda jauna strādniece, kuru nežēlīgi pievīlis viņas mīļotais – viens no fabrikas īpašniekiem.

Šodien pie dīķa uz soliņiem sēž iemīlējušies pārīši…

Ludmila VĒVERE