No personīgās pieredzes: ko iesākt ar bagātīgo ābolu ražu?

Par šo iespēju man pastāstīja kaimiņš no mūsu vasarnīcu ciematiņa. Izrādās, viņš šo pakalpojumu izmanto jau vairākus gadus. Labas atsauksmes bija dzirdētas no vairākiem citiem paziņām.

Noskaidrojām uzņēmuma kontaktus mūsu rajonā un aizvedām ābolus pārstrādei — vairāk nekā 50 kilogramus. Un uzreiz uz vietas pretī saņēmām 10 piecu litru pasterizētas sulas iepakojumus. Jā, ne par velti – 70 centu par litru. Bet šī ir patiešām lieliska sula: dabīga, bez konservantiem.

Nolēmām ar vienu tūri neaprobežoties, jo bez baltā dzidrā, kurs jau ir beidzies, pazudis, mums dārzā ir arī citas šķirnes — vēlākas. Noteikti brauksim vēl. Starp citu, sulu no saldo šķirņu āboliem var uzglabāt gadu, bet no skābākām šķirnēm – pat veselus divus …

Kāds var pajautāt – ko jūs darīsiet ar tādu sulas daudzumu? Pirmkārt, gads ir garš, un īsta ābolu sula ir labāka par jebkurām zālēm un to, ko pārdod veikalos. Tikai pēc tam, kad esi to nobaudījis, saprati, kas ir ĪSTA ābolu sula. Otrkārt, šāda sula paka ir lieliska dāvana tiem, kam nav savu mazdārziņu un savu ābolu.

Pieļauju, ka kāds var pateikt, ka tā ir maskēta sulu ražošanas uzņēmumu reklāma. Nē, tas ir padoms dārzkopjiem un mazdārziņu īpašniekiem, kā ar prātu izmantot ābolu ražu. Nav noslēpums, ka savākt visus ābolus vienkārši nav iespējams, daudzi sapūst zemē, dažu gadu man pašam nācies aprakt desmitiem kilogramu sapuvušo augļu. Daļa ābolu vispār paliek uz kokiem – pastaigājiet vēlā rudenī gar dārziem un redzēsiet to paši.

Un vēl viens ieteikums tiem, kas domā, ka sulu var pagatavot mājās. Jā, ir vecās labās “Žuravinkas” un citas, modernākas sulu spiedes. Bet, pirmkārt, jūs nomocīsieties, lai izspiestu tādu daudzumu, un, otrkārt, elektrība tagad ir tik dārga, ka sula būs gluži vai zelta vērtē.

Kā atšķirt vietējos ābolus no importa?

Cilvēki, kuriem nav savu augļu dārzu un kuri ābolus pērk tirgū vai veikalā, interesējas, kā pareizi izvēlēties Latvijas ābolus. Tie ir aromātiskāki un, ja ticam zinātnieku apgalvojumiem, tajos ir mazāk pesticīdu.

Latvijas Augļkopības asociācijas vadītāja vietnieks Jānis ZILVERS uzskata, ka vispirms jāskatās uz šķirni. Ir šķirnes, kas aug tikai Latvijā, ir tādas, kas aug Latvijā un pie mūsu kaimiņiem Lietuvā un Polijā. Un ir šķirnes, kuras Latvijā neaudzē.

“Tīri latviskās šķirnes, kas tagad ir pārdošanā, ir “Cukuriņš”, “Konfetnoje”, “Kovaļenkovskoe”, stāsta eksperts. “No vēlajām, ziemas šķirnēm, kas aug tikai pie mums, var minēt ābolus “Antejs” un “Zarja Alatau”. Nekļūdīsieties, ja nopirksiet šķirni “Tīna”. To audzē arī Igaunijā, taču ļoti nelielos daudzumos. Tāpēc varbūtība, ka āboli būs importēti, ir minimāla…

Sarežģītāk ir ar tām šķirnēm, kuras audzē gan mūsu valstī, gan pie kaimiņiem. Piemēram, šķirnes “Lobo”. “Auksis”, “Alva”, “Bogatyr”, “Delicacy”, “Noris”, “Sparta” tiek audzētas gan Lietuvā, gan pie mums. Un ir tikai poļu šķirnes: “Delicacy”, “Jonagold”, “Jonathan”, “Gala”, “Golden Delicious”, “Ligol”, “Redchief”, “Szampion”.

“Pēc ārējām pazīmēm ābola izcelsmi noteikt ir ļoti grūti, lai kā par šo tēmu nespekulētu,” saka Latvijas Valsts augļkopības institūta pētniece Baiba SKREBELE. “Viens no veidiem ir pēc vienas šķirnes ābolu krāsas. Latvijas āboli ir tumšāki nekā Polijas āboli. Tas ir saistīts ar mūsu klimatu, kur naktis ir vēsākas. Piemēram, Latvijas “Lobo” parasti ir spilgti sarkani, ievestie āboli ir gaišāki…”

“Latvijas āboli”… poļu kastēs?

Tomēr, pēc eksperta domām, visdrošākais veids, kā nekļūdīties, ir iegādāties ābolus no tiem tirgotājiem, kuriem uzticaties un pie kuriem iepērkaties jau gadiem ilgi.

“Pat tas, ka uz izkārtnes ir norādīts rajona un saimniecības nosaukums, no kurienes produkti nāk, nenozīmē, ka augļi vai dārzeņi ir tur audzēti, turpina Skrebeles kundze. “Nav simtprocentīgas pārliecības, ka īpašnieki pārdod savus, nevis no kāda cita nopirktos produktus…”

Pēc Jāņa Zilvera teiktā, arvien vairāk iedzīvotāju augļus un dārzeņus iegādājas tieši no saimniecībām. Daudzi pēc āboliem brauc arī uz viņa lauku mājām Siguldas tuvumā. Tomēr 60 kilometri no Rīgas ar mašīnu tikai pēc āboliem mūsdienās nav lēts prieks.

“Ir vēl viena iespēja. Nopirkt zemes gabalu un audzēt ābolus pašam,” viņš smejas…

Latvijas Lauku izglītības un konsultāciju centra Augkopības nodaļas vecākais speciālists Imants MISA uzskata, ka ābolu izcelsmi var noteikt tikai ar ķīmisko analīzi. Un arī tad ne vienmēr.

“Spānijas, Itālijas un citu dienvidu valstu ābolus no mūsējiem var atšķirt pēc mizas. Aizjūras zemēs audzētajiem āboliem tā ir plānāka,” saka Misa kungs.

Tiesa, dažkārt, lai atšķirtu patiesību no viltus, nav jābūt ābolu speciālistam un jāpārzina visas šķirnes. Gadās, ka “Latvijas” ābolus pārdod kastēs ar poļu uzrakstiem. Vēl biežāk var redzēt šādu ainu: burtiski viss tirgus ir pilns ar vienas un tās pašas šķirnes āboliem, kurus pārdevēji uzdod par vietējiem. Taču Latvijā nav tādu milzīgu ābeļu dārzu, un vietējie kooperatīvi, kas tos audzē pārdošanai (Pūres dārzi, Zelta ābele), savu produkciju piegādā nevis tirgum, bet gan veikalu ķēdēm. Tāpēc vienas šķirnes pārpilnība daudzos plauktos ir droša zīme, ka prece ir no Polijas.

Tās tik ir cenas!

Tikmēr pircējus interesē ne tikai par to, no kurienes nāk preces, bet arī to cena. Latvijas iedzīvotāji tiek aicināti aicina pirkt vietējos produktus, lai atbalstītu pašmāju zemniekus. Un ko uz to atbild zemnieki? Ņemsim kaut tos pašus ābolus: cenas svārstās no 1,50 līdz 2 eiro par kilogramu! Un tas ir pašā sezonas pilnbriedā! Vai ābolu audzēšanas izmaksas ir tik ļoti pieaugušas vienas nakts laikā? Vai arī lielie audzētāji speciāli notur augstas cenas?

Zilvera kungs apliecina, ka Latvijas ābolu cenas nav augstākas nekā pērn. Pēc viņa teiktā, kooperatīvi joprojām apmierina tikai 30 % no Latvijas pieprasījuma pēc āboliem. Ir izaugsmes iespējas, taču tam nepieciešamas ievērojamas investīcijas. Nepieciešams ieguldīt ne tikai jaunos ābeļu dārzos, bet arī tehnikā un noliktavās. Jo tikai modernās noliktavās iespējams uzglabāt ābolus līdz aprīlim……

Augļu dārzi tika izcirsti līdz ar saknēm

Uz jautājumu, kāpēc poļu āboli ir lētāki nekā vietējie, gandrīz katrs Latvijas zemnieks jums atbildēs: tur ir lielākas valsts subsīdijas. Taču, kā izrādās, lieta nav tikai tajās.

“Polijā neviens līdz ar saknēm kolhozu augļu dārzus savulaik neizcirta. Savukārt pie mums pēc deviņdesmitajiem gadiem ar ābeļdārziem bija jāsāk praktiski no nulles: viss tika iznīcināts,” skaidro Jānis Zilvers…..

Viņa kolēģe Ligita REZGALE, Saldus rajona kooperatīva “Kurzemes dārzi” vadītāja, atklāj ābolu audzēšanas reālās izmaksas: lai iegūtu ražu no 1 hektāra, jāiegulda 7-8 tūkstoši eiro, un ābeles sāk dot ievērojamu ražu piektajā gadā pēc iestādīšanas. Tās labi aug vēl 10 gadus, un tad stādījumi ir jāatjauno.

Apgalvojumu, ka mūsu zemnieki neizmanto ķīmiju, viņa uzskata par pārspīlētu.

“Bez tās kultūraugs aizies bojā: to apēdīs kaitēkļi. Un tomēr mums ir daudzreiz mazāk ķīmijas nekā importētos ābolos,” apliecina dārzkope.

Iļja Dimenšteins