Latvijas Bankas ekonomists: Uz NVS valstīm strauji aug tieši sankcijām pakļauto preču eksports

«Šī arvien vairāk sāk izskatīties pēc problēmas, kura nevarētu palikt nepamanīta arī no tiesībsargājošo institūciju puses. Ņemot vērā, ka aiz katra darījuma stāv uzņēmums, par visu ir iespējams pārliecināties. Galu galā Latvija ir maza valsts un uz Austrumiem eksportējošo uzņēmumu skaits ir mērāms simtos nevis tūkstošos,» uzsvēra Vilerts.

Krievija un Baltkrievija vēsturiski ir bijuši svarīgi noieta tirgi Latvijas uzņēmumiem, tomēr kopš Krimas aneksijas šo valstu nozīme Latvijas eksportā gadu no gada ir sarukusi, skaidroja Vilerts. Ja 2014.gadā uz Krieviju un Baltkrieviju Latvija eksportēja produkciju aptuveni 8% no iekšzemes kopprodukta (IKP) vērtībā, tad 2021.gadā eksporta vērtība bija ap 4%.

Vilerts gan atzina, ka kara, sankciju un ētisku apsvērumu dēļ uzņēmumu vēlmei tirgoties ar agresorvalstīm vajadzētu sarukt vēl vairāk, tomēr statistika par to neliecina — eksporta rādītāji ir tuvu 2021.gada līmenim. Tiesa, Latvija nav izņēmums — līdzīga situācija novērojama arī Baltijas kaimiņvalstīs, un, lai gan mazākā mērā, arī Polijā.

Latvijas Bankas ekonomists arī piebilda, ka tas zināmā mērā ir mūsu reģiona fenomens — jo tālāk uz rietumiem skatāmies — Francija, Vācija, Lielbritānija, jo redzamāks ir eksporta sarukums.

«Mēs nerunājam par dažām konkrētām preču kategorijām — eksports ir bijis noturīgs teju visās galvenajās preču grupās, bet atsevišķās, piemēram, dzērienu un farmaceitisko produktu grupās — vērtības ziņā pat pieaudzis,» sacīja Vilerts, piebilstot, ka svarīga loma bijusi sankcijām, jo sankcijām pakļauto preču tirdzniecība ir apsīkusi. Tomēr tā kā sankcijas tika ieviestas pakāpeniski, arī eksporta datos tas neparādās uzreiz.

Savukārt sankcijām nepakļauto preču kategorijās straujus pagriezienus vismaz makroekonomiskajos datos redzēt nevar, norādīja ekonomists. Līdz ar to ir visai maz pamata pagaidām runāt par tirdzniecības apsīkšanu.

Ekspertu diskusijā investīciju baņķieris, uzņēmējdarbības eksperts Ģirts Rungainis sacīja, ka, viņaprāt, Latvijas uzņēmumu problēma ir zemā konkurētspēja. Tie uzņēmumi, kuriem konkurētspēja ir augsta, spēj pielāgoties un aiziet prom no Krievijas un Baltkrievijas tirgiem, taču uzņēmumi ar zemu konkurētspēju to nevar, vai arī meklē ceļus, kā apiet sankcijas. 

Rungainis skaidroja, ka uzņēmumiem, kuri vēlas izdzīvot jaunajos apstākļos, ir jāspēj pārorientēties. Tas prasa gan lielākas naudas iesaldēšanu apgrozāmajos līdzekļos, gan jaunu piegādātāju un pircēju atrašanu. Tomēr liela daļa ar to ir tikusi galā.

Vilerts gan norādīja, ka pēc 2014.gada, kad Krievija okupēja Krimu, Latvijas ārējās tirdzniecības vērtība ar Krieviju ir samazinājusies uz pusi. Tomēr Vilerts atzina, ka nekonkurētspējīgiem uzņēmumiem ir grūti atrast citus tirgus. 

Tāpat Vilerts piebilda, ka 2022.gadā pieredzējām arī visai «pārsteidzošu» eksporta lēcienu uz NVS valstīm. Kopš kara sākuma eksporta apmēri uz Kazahstānu, Kirgizstānu un Armēniju ir teju četrkāršojušies.

Vilerts norādīja, ka ir grūti spriest, vai tas atspoguļo jaunus noieta tirgus Latvijas uzņēmumiem, vai gluži vienkārši šīs valstis nav produkcijas galamērķis un ir tikai starpnieks.

Tirdzniecības plūsmas iet arī otrā virzienā — Latvija arī  importē preces un pakalpojumus no Krievijas un Baltkrievijas, norādīja Vilerts. Arī šeit tirdzniecības vērtība ir bijusi visai stabila — tā saruka no 7,5% 2021.gadā līdz 6% pērn.

Vienlaikus ekonomists piebilda, ka šajā gadījumā aina kopumā ir mazliet pozitīvāka. Imports lielākoties koncentrējies energoresursu jeb minerālproduktu kategorijās. Augsto energoresursu cenu dēļ šīs produkcijas imports pieaudzis būtiski, tādējādi stutējot kopējo importa vērtību. Citās kategorijās situācija krasi atšķiras — dzelzs un tērauda, mēslošanas līdzekļu imports saruka līdz faktiski nullei jau gada pirmajā pusē, bet koksnes — gada vidū. Šogad, esot spēkā aizliegumam importēt Krievijas dabasgāzi un naftu, sagaidāms, ka arī kopējā importa vērtība saruks būtiski.

«Pašlaik, runājot par ekonomiskajām saitēm ar Krieviju, potenciāliem sankciju apiešanas mēģinājumiem un citām problēmām, mēs saprotam tikai tiešo tirdzniecību. Laiki, kad paralēli tam, bija jāsatraucas arī par naudas plūsmām caur mūsu finanšu sektoru, ir aiz muguras. Jau vairākus gadus mūsu banku sektora ekspozīcija pret Krieviju ir samazinājusies un pašlaik ļoti, ļoti maza daļa no aktīviem vai pasīviem ir saistīta ar šo valstu rezidentiem,» atzīmēja Vilerts.