Kāpēc Latvijā ceļus kaisa ar sāli un kam tas ir izdevīgi

Pirmo reizi sāli (jeb nātrija hlorīdu) apledojušu ceļu apstrādei sāka izmantot Amerikā 1950. gadā. Latvijas tehnokrāti apliecina, ka arī mūsdienās tas ir reaģents numur viens.

Pēc RTU Būvniecības inženierzinātņu fakultātes pasniedzēju domām, nekas labāks pasaulē vēl nav izgudrots – sāli cīņai ar apledojumu izmanto lielākajā daļā pasaules valstu. Līdzīgi uzskata arī par autoceļu tīrīšanu atbildīgā uzņēmuma “Latvijas autoceļu uzturētājs” pārstāvji.

Pēc viņu teiktā, neviens pasaulē nedomā par to, kā mainīt ielu tīrīšanas tehnoloģiju, bet drīzāk gan par to, kā šo reaģentu efektīvāk izmantot. Jo sāls ir ērts no visiem aspektiem, nodrošinot ideālu cenas un pieejamības attiecību. Līdz mīnus 10 grādiem Latvijā asfalta segumiem izmanto sāli, savukārt temperatūrai nolaižoties zemāk par mīnus 10 grādiem, priekšroka tiek dota sāls un smilts maisījumam.

Pēc iespējas mazāk un pēc iespējas precīzāk

Tomēr ir arī cits viedoklis. Sabiedriskās organizācijas “Pilsēta cilvēkiem” valdes loceklis Armands Būmanis ir pārliecināts, ka sāls ir jālieto pēc iespējas mazāk un maksimāli mērķtiecīgi.

“Sāls kā reaģents darbojas tikai temperatūrā ap nulli, aukstākā laikā tas ir bezjēdzīgs,” viņš saka. “Nepareizas lietošanas rezultātā uz ceļiem veidojas sāļa sniega masa, kas ļoti negatīvi ietekmē gan apavus, gan mājdzīvnieku ķepas, gan pašu ceļu stāvokli, palielinot bedru rašanās risku. Mūsuprāt, vispirms ir vienkārši jānovāc sniegs. Un tikai tad, kad tas ir notīrīts, vietas ar lielu cilvēku plūsmu, kur var veidoties slidenas vietas, var kaisīt sāli.”

Sāls kļūst arvien dārgāks

Arguments, ka sāli izmanto tāpēc, ka tas ir lēts, mūsdienās nedarbojas. Latvija vairāk neiepērk sāli no Baltkrievijas, dodot priekšroku Tuvo Austrumu un Āfrikas piegādātājiem – caur starpniekiem.

Par to, kas no tā sanāca, ne tik sen stāstīja LTV raidījums De facto. Latvijas valsts uzņēmums, kas nodarbojas ar sniega tīrīšanu no ceļiem, sāli iepirka vēl pavasarī – 33 tūkstošus tonnu par 2 miljoniem eiro. Aptuveni puse sāls tika piegādāta no Marokas, pārējais – no Ēģiptes.

No pēdējās partijas klienti atteicās, jo sāls mitruma līmenis bija divreiz augstāks par pieļaujamo. Tas nav labi divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, jo lielāks mitrums, jo smagāks produkts, un tas nozīmē, ka jāmaksā par ūdeni. Otrkārt, izmantojot šādu sāli ceļu tīrīšanai, nav iespējams nodrošināt pareizu reaģenta koncentrāciju, un tas jau ir bīstami autovadītājiem.

Tomēr pārsteidzošākais bija pēc tam. Latvijas pasūtītājs nolēma trūkstošo sāli iegādāties ar Lietuvas starpnieku palīdzību. Pēc De facto datiem paraugu rezultāti liecināja, ka sāls mitrums bija vēl lielāks! Tomēr šoreiz pircējiem nebija iebildumu…

Skatāmies uz igauņiem, zviedriem un somiem
Kā tiek tīrīti ceļi citās valstīs, tur, kur klimatiskie apstākļi ir līdzīgi kā pie mums?

Piemēram, Igaunijā ir aizliegts lietot sāli gan uz autoceļiem, gan uz ietvēm. Mūsu kaimiņvalstī sniegu vispirms tīra ar tehniku, pēc tam kaisa ar smiltīm vai granīta šķembām.

Arī Zviedrijā ietves tiek kaisītas ar granīta šķembām, savukārt brauktuvju tīrīšanai tiek izmantota zinātnieka Torgeira Vaa izgudrotā metode. Smalkas smiltis proporcijā 7 pret 3 sajauc ar karstu ūdeni 90-95 grādu temperatūrā un izsmidzina uz ielām. Karstās smiltis iekūst sniega virskārtā un padara virsmu raupju. Ar šādu apstrādi pietiek 3-7 dienām.

Somijā ceļus iedala trīs kategorijās atkarībā no uzturēšanas kvalitātes. Augstākās kategorijas ceļi tiek tīrīti no sniega un apstrādāti ar sāli, bet otrās un trešās kategorijas ceļus kaisa ar granīta šķembām, jo  tās nodrošina labāku saķeri nekā smiltis. Granīta šķembas tiek kaisītas uz vissarežģītākajiem ceļu posmiem — tiltu iebrauktuvēm, ceļu krustojumiem, krustojumiem — vietās, kur automašīnas maina ātrumu un pārkārtojas.

Arī Berlīnē ir nolemts daļēji atteikties no sāls gan uz ietvēm, gan uz autoceļiem. Tas tiek izmantots tikai uz bīstamākajām ceļu daļām, savukārt citviet ceļus kaisa ar granti un akmens šķembām.

Uz citiem reaģentiem pāriet arī Amerikā, piemēram, aizvietojot sāli ar magnija hlorīdu. Lai gan arī tas izraisa metālu koroziju.

Nespēj izturēt pat vecie ķieģeļi

Kāpēc pasaule neatlaidīgi meklē alternatīvu sālim un, ja iespējams, atsakās no tā?

Jau sen nav noslēpums, kādu kaitējumu sāls nodara videi, dzīvniekiem un cilvēkiem. Mūsu mazajiem brāļiem pēc pastaigas pa ar sāli apstrādātiem ceļiem sūrst ķepas, cieš arī apavi – uz tiem veidojas balts nosēdums, ko nevar notīrīt.

Turklāt sāls ir postošs kokiem, ko jau pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados apstiprināja arī Rīgas galvenā dārznieka pētījumi. No sāls cieš arī vēsturisko ēku, tostarp Doma katedrāles, pamati.

“Veco laiku ķieģeļi ilgstošā sāls iedarbībā pārvēršas par putekļiem,” stāsta Rīgas Tehniskās universitātes inženierzinātņu doktore Inta Vītiņa. “Mēs bieži strādājam vēsturisko ēku pagrabos un redzam, kā sāls grauž akmeņus. Ja pavasarī sienu klāj balts aplikums, tas nozīmē, ka ķieģeļi satur ne mazāk kā 15 % nātrija hlorīda. Un, ja korozijas un destrukcijas process ir sācies, tas ir neatgriezenisks. Nav iespējams aprēķināt, cik ilgi tas turpināsies un kad māja var sabrukt.”

Darīšanas vietā tukšas runas

“Lai cik dīvaini tas nebūtu, tas ir politisks jautājums,” saka Latvijas Autobraucēju biedrības LAMB vadītājs Juris Zvirbulis. “Jo tieši politiķiem — Saeimas deputātiem — ir jālemj, vai ir nepieciešams piešķirt naudu jaunām apledojuma kontroles tehnoloģijām. Runa ir ne tikai par granīta šķembu iegādi, bet arī par jaunu autoparku, kas tās kaisīs, pēc tam savāks, aizvedīs uz noliktavām, lai pēc tam izmantotu atkārtoti. Turklāt būs jāpārplāno lietus ūdens kanalizācijas sistēma, jāliek jauni filtri, jo granīta šķembas var to aizdambēt.

Vai tas ir tā vērts? Daudzas kaimiņvalstis, tostarp Igaunija, uzskata, ka jā. Jo tā ir gan ekoloģija, gan veselība. Kas gan var būt svarīgāks?

Starp citu, nesen Latvijas autoeksperti televīzijas klātbūtnē veica testu: viņi pārbaudīja automašīnas bremzēšanas ceļu uz sniegota ceļa, kas nokaisīts ar sāli un ar smiltīm. Pirmajā gadījumā automašīna bremzējot nobrauca 40 metrus, bet otrajā – 30 metrus. Eksperti norāda, ka dažkārt šie 10 metri ir kritiskais attālums, un, ja ceļš būtu nokaisīts ar granti vai granīta šķembām, efekts varētu būt vēl labāks.

Bet Latvijā tā vietā, lai reāli cīnītos par drošību, veselību un ekoloģiju, vairāk nodarbojas ar tukšu runāšanu, rīkojot reklāmas kampaņas un visādus seminārus par vides aizsardzību.

Iļja Dimenšteins