Kā šodien dzīvo Kijiva: iespaidos dalās press.lv korespondente

Cilvēku jūra – daudz bērnu, jauniešu, pieaugušu vīriešu un skaistu sieviešu – šķiet, šajās karstajās dienās (+36 gandrīz visu augustu) visi ir izgājuši ielās un parkos. Daudz labu jaunu automašīnu, veseli jaunu luksusa klases augstceltņu kvartāli. Viss tiek pirkts, visur valda kņada un visur tiek meklētas darba rokas, enerģija kūsāt kūsā. It kā nebūtu kara?

Lidmašīnas nelido, bet ir vilcieni

Iespaidi sāka krāties jau Rīgā, kad uz manu jautājumu par ceļojumu polises iegādi apdrošināšanas konsultants atbildēja: “Ko jūs! Tā taču ir karadarbības zona! Visa atbildība gulstas uz jūsu pleciem.”

Tomēr, kā izrādījās, uz “zonu” no Eiropas brauc daudz autobusu, cilvēki aktīvi pārvietojas turp un atpakaļ. Uz Varšavu var aizlidot arī ar lidmašīnu, taču ir jāķer atlaides biļetēm, jo bez tām cenas “kož”.

Es izvēlējos maršrutu līdz Ļvivai – 17 stundas. Gribēju pastaigāties pa pilsētu – no turienes 6 stundas ar ātrgaitas vilcienu līdz Kijevai (autobusa biļete līdz Ļvivai maksā aptuveni 80 eiro plus 20 eiro par vilcienu).

Pirmais, kas man iekrita acīs – starp autobusa pasažieriem nav neviena vīrieša aktīvajā vecumā. Blakussēdētāja paskaidroja, ka viņiem aizliegts izbraukt no Ukrainas. Viņa pati neesot bēgle, dzīvojot Čerņivcos, iespējams, vienīgajā pilsētā Ukrainā, kura nav bijusi apšaudīta. Uz Rīgu atbraukusi ciemos.

Par karu neviens tikpat kā nerunā. Robežu šķērsojam ātri un bez lielām pārbaudēm. Ukrainas pusē es samainu eiro, pavisam nedaudz, sīkiem tēriņiem. Valūtas maiņas punktā viss ir civilizēti: aiz stikla sēdošā meitene man izsniedz kvīti. Maiņas kurss: 41 grivna par 1 eiro (Kijivā dažviet var dabūt līdz pat 44 grivnām).

Jāsaka, ka principā šajā virzienā var vispār iztikt bez skaidras naudas. Sīknauda ir vajadzīga tikai tualetei, saldējumam vai autobusam. Visur citur var norēķināties ar karti – pat Ļvivas tramvajā un Kijevas metro (no 35 līdz 45 centiem mūsu naudā), arī kafejnīcās, veikalos, aptiekās – kā likums.

No mellenēm līdz arbūziem

Apbrīnojami, taču pa ceļam no robežas līdz Ļvivai nav neviena pamesta zemes gabala. Acis priecē plaši melleņu, kāpostu, burkānu, arbūzu un saulespuķu lauki. Saulespuķes, tiesa, jau ir noziedējušas, un sēklas tagad pieņemas spēkā.

Stārķi vij ligzdas tieši uz māju jumtiem – gluži kā populārajā Sofijas Rotaru dziesmā. Pastorālo ainu izjauc tikai nelielās lauku kapsētiņas, kas ik pa laikam redzamas ceļmalās – virs svaigām kapu kopiņām daiļrunīgi plīvo dzeltenzili karogi. Tie atgriež mūs realitātē.

Arī Ļvivā karš nav jūtams. Ja nu vienīgi pieminekļiem apkārt ir aplikti smilšu maisi, lai pasargātu tos no bombardēšanas. Vasara, karsts, un, šķiet, visa pilsēta ir izgājusi ielās. Bērni, jaunieši – visi veldzējas pie strūklakām, bulvāros un parkos valda rosība, kafejnīcas un bāri ir pilni ar atpūtniekiem. Te pēkšņi garām ar motorolleri pabrauc puisis ar vienu kāju, vēl viens – bez rokas. Civilās drēbēs. Daudzi cilvēki apstājas un ilgi klusējot pavada viņus ar skatienu.

Dzelzceļa stacijā ir daudz jaunu vīriešu militārās formā – mierīgi, klusi, ar mugursomām, viņi dodas vai nu “uz turieni” vai “no turienes”. Pa vienam un nelielās grupās. Bet šie puiši ar protēzēm nepārprotami jau ir kara veterāni.

Pilsēta, protams, ir neiedomājami skaista – mājīga, zaļa. Te ir daudz kafejnīcu, kas piedāvā mājas ēdienus: borščs ar pampuškām, Kijevas kotlete ar kartupeļu biezeni maksā apmēram 5 eiro mūsu naudā. Porcijas ir milzīgas. Kafija (ļoti garšīga) – vidēji no 1 eiro līdz aptuveni 1,20 eiro.

Ļviva uzņem bēgļus

Apkārtējos cilvēkus automātiski uzrunāju ukraiņu valodā (kaut kādu iemeslu dēļ pēdējos 2 gados sāku runāt vecāku valodā, lai gan pirms tam, jau no bērnudārza, runāju tikai krieviski). Man atbild gan krieviski, gan ukraiņu valodā.

Par krievu valodu (starp citu, tieši tāda pati situācija ir Kijivā) es nejautāju, jo tas ir bezjēdzīgi. Krievu valoda ir dzirdama visur, man nekur neviens par to nav aizrādījis. Katrs runā valodā, kas viņam ir ērta, un bieži vien cilvēki viegli pāriet no krievu uz ukraiņu un atpakaļ (nejaukt ar suržiku!). Oficiālā informācija ir ukraiņu valodā, tāpat kā trauksmes paziņojumi.

Daudzi, tāpat kā es, steidz apskatīt pilsētu, būdami caurbraucot. Parkā satieku kādu sievieti ar bērnu – izrādās, viņi ir bēgļi no Donbasa, kur tagad ir frontes līnija. Viņa stāsta, ka Ļvivā jau esot iedzīvojušies, jo nav jau, kur atgriezties. Šeit ir darbs, un tā ir daudz, bet mājoklis gan ir dārgs – valsts atbalsta programmas bēgļiem šajā jomā nav. Dzīvokļa īpašniekam un par komunālajiem pakalpojumiem jāmaksā pašiem. Tas ir dārgi. Bet izvēles nav. Citādi viņi par attieksmi nesūdzas. Izbraucot no Ļvivas, manu skatienu piesaista apdrupis apmetums uz vecu ēku sienam, šobrīd vietējiem nav līdz skaistumam.

Kijivas iedzīvotāji “uzņem apgriezienus”

Kijiva mani sagaida ar mežonīgu karstumu (līdz +36!). Vēlā vakarā mēs ar radiem traucamies no stacijas pa centrālajām ielām ar ātrumu 100 kilometri stundā – un mūs apdzen! Viņi skaidro, ka tā esot kompensācija par to, ka dienas laikā nākoties svīst sastrēgumos. Ir jādzīvo ātri, citādi neko nepaspēsi. Darāmā ir daudz – Krievijas armijas apšaudes ir iznīcinājušas gandrīz visu enerģētikas infrastruktūru, tuvojas ziema…

Pēc negulētas nakts ceļā es ātri aizmiegu, dzirdot nomierinošu sievietes balsi pēc sirēnas: “Uzmanību, gaisa trauksme. Lūdzu, dodieties uz patvertni.” No rīta uzzinu, ka netālu no mums, Brovaru rajonā, nakts apšaudē gājis bojā 35 gadus vecs vīrietis un četrgadīgs zēns.

Šausmu skaņa

Dzīvoju netālu no Kijevas privātajā sektorā — Žitomiras virzienā. 24. februārī Krievijas armija stāvēja 4 kilometrus no šejienes, un ceļmalās joprojām ir betona “eži” – katram gadījumam. Vēlāk man paskaidroja, ka apšaudes visbiežāk notiek tieši no rietumiem – krievu raķetes tiek tēmētas uz Žitomiru, kur tās apgriežas un dodas Ukrainas galvaspilsētas virzienā.

Cilvēki praktiski nedodas uz patvertnēm – tikai spēcīgu uzbrukumu gadījumā, un pat tad ne visi. Saka, ka neesot jēgas – kamēr tur nokļūsi, viss jau var būt beidzies. Diennakts laikā trauksmes sirēnas skan vidēji 3-4 reizes, katru reizi neizskraidīsi.

— Baisākā ir “ballistika” [ballistiskās raķetes],” skaidro mana māsa, parasta civiliedzīvotāja. — Taču šādas raķetes sasniedz mērķi maksimums pēc trim minūtēm – no tām neaizbēgsi. Vai nu tiešais trāpījums, vai arī tās tiek notriektas, un tad cilvēki var gūt ievainojumus no atlūzām. Ir tādas, kuras jāgaida no divām līdz trim stundām, līdz kļūst zināmi to konkrētie maršruti. Spārnotās raķetes X101 lido horizontāli. Tās tiek raidītas no Volgogradas, Saratovas vai Murmanskas apgabala. Korejiešu raķetes krīt, kur pašām patīk. Neviens nezina, kur tās lidos un vai vispār lidos. Kad “Patriot” notriec “Kinžal”, lūk, kur ir šausmu skaņa! Tas ir kā vilciens, kas brauc pa griestiem. [Vēlāk man bija iespēja dzirdēt šo skaņu – patiešām šausmas].

Uzmanību, gaisa trauksme!

Noteikums ievērot gaisa trauksmi darbojas kinoteātros: ja filma kavējas līdz 20 minūtēm, seanss turpinās, ja ilgāk – tiek atcelts.

No apšaudēm un trauksmes visvairāk cieš bērni. Bērnudārzos un skolās, atskanot trauksmes signālam, skolotājiem ir pienākums viņus apģērbt un aizvest uz patvērumu. Tas, skaidro desmitgadīgā Andreja mamma, ir nogurdinoši bērniem, nemaz nerunājot par pieaugušajiem. Par kādu mācību procesu šādos apstākļos var runāt, ja visu dienu ir jāstaigā turp un atpakaļ.

Citādi, cenšoties izpildīt savu redakcijas uzdevumu un sagatavot reportāžu no bumbu patvertnes, es neko ievērības cienīgu neatradu. Parasti tas ir metro, tuneļi, pagrabi. Trauksmes gadījumā visi dodas turp ar savām mantām – matračiem, segām, krēsliem… Vilcieni pat trauksmes gadījumā kursē pēc grafika.

Viena gaisa trauksme mani pārsteidza vakarpusē tieši Maidanā. Mēs ar draudzeni sēdējām un runājāmies, kad pēkšņi skaļi iegaudojās sirēna. Draudzene paskaidroja, ka sirēna esot tik skaļa, jo atrodas tepat blakus, tikmēr rajonos sirēnas atrodas tālāk un tāpēc esot klusākas. Tas bija augusta vidū, uz to brīdi spēcīgas apšaudes nebija bijušas jau ilgāku laiku, un cilvēki bija atslābinājušies. Neviens pat nedevās patvertnes virzienā, turpinot ēst saldējumu, smieties un runāties…

(Video filmēts 16. augustā, pirms Krievijas armijas masveida uzlidojumiem) 

Baiļu sajūtas vairs nav?

Daudzi cilvēki, ar kuriem es runāju Kijivā, teica, ka esot pieraduši pie trauksmes. Arī es to praktiski neievēroju. Tikai vienreiz vēlu vakarā, ejot gulēt pēc kārtējās karstās dienas, padomāju novilkt pidžamu, bet uzreiz pieķēru sevi pie domas – ja nu pēkšņi naktī būs uzlidojums un no rīta mani atraks, tad vismaz atraks skaistā tērpā. Jau pēc atgriešanās Rīgā dalījos šajās domās ar savu paziņu no Luhanskas. Viņa pastāstīja, ka pēc 2014. gada apšaudēm katru vakaru pirms gulētiešanas vilkusi svaigu apakšveļu. Arī tāpēc, lai būtu skaisti, ja kaut kas…..

Dīvaini, bet bailes vispār nejūt. Kara klātbūtne pati ielien kaut kur zemapziņā un no turienes pārvalda organismu. Un no tā, iespējams, Kijevas iedzīvotāji ir sākuši izturēties viens pret otru saudzīgāk. Šī jaunā īpašība, kas acīmredzot iegūta kara laikā, ļoti krīt acīs iebraucējiem. Runas par karu nedzird vispār, bet, uzsākot sarunu ar jebkuru cilvēku, šī tēma uzpeld pati no sevis. Uzreiz. Cilvēkos ir sakrājies tik daudz sāpju, ka viņi, šķiet, dzīvo ārpus bailēm. Atpakaļ neviens neskatās, tikai uz priekšu.

Mana sena draudzene Irina Nagorjanska, oftalmoloģe, pēc 2014. gada notikumiem pārcēlās uz Kijivu no Luhanskas. Viņa apmetās uz dzīvi Hostomeļā. Tur viņa bija viena no pirmajām, kas sagaidīja Krievijas karaspēku, kurš ieradās ieņemt “Kijevu 3 dienās” – viņa sēdēja pagrabā, aprūpējot ievainotos. Kopš tā brīža jau pagājis krietns laiks, taču nervi, saka, joprojām ir beigti.

Viņa ārstējās pie psihoterapeita, dzēra antidepresantus – nekas nepalīdz nomierināties, kamēr nav novērsts trauksmes cēlonis. Karš. (Sīkāk par Kijivā satiktajiem cilvēkiem – nākamajos materiālos).

Karavīri pilsētā

Atšķirībā no Ļvivas Kijivā karavīrus praktiski neredz. Kijivas iedzīvotāja Gaļina paskaidroja, ka viņi pārģērbjas civilajās drēbēs, lai nejustos kā baltas vārnas. Pēc viņas teiktā, tā ir sabiedriska problēma, kas tika plaši apspriesta, piedaloties ekspertiem. No vienas puses, karavīri jūtas neērti, atrodoties trokšņainā un šķietami nemilitārā pilsētā. No otras puses – pilsētas iedzīvotāji, kuri, satiek karavīrus, vēlas izteikt viņiem savu pateicību, bet nezina, kā to izdarīt.

— Eksperti iesaka pieiet, pateikt “paldies” un palūgt karavīram atļauju viņu apskaut vai paspiest roku,” stāsta Gaļina. Vēlāk kļuvu par liecinieci daudzām šādām sirsnīgām, bet tajā pašā laikā ļoti korektām ainām.

Pēc iedzīvotāju stāstītā, Ukrainas mazpilsētās un pat Kijivas apgabalā ir izveidojusies ļoti aizkustinoša tradīcija:  kad garām dodas bēru procesija, pavadot kritušo aizstāvi, visi, kas to satiek, nostājas uz ceļiem.

Valdību nekritizē, bet gan kontrolē

Sabiedriskā dzīve Kijivā kūsā.

— Pēc vārdos neizteiktas vienošanās sabiedrība tagad, grūtajos kara laikos, nekritizē varas iestāžu rīcību, bet aktīvi pauž savu viedokli par to. Lai viņi zina,” skaidro bijusī Krimas iedzīvotāja Anna Kudinova (viņas auto ar numuru YALTA pazīst visā pilsētā). Satiku viņu Kijivas centrā ar diviem maziem bērniem – visi trīs ar pašdarinātiem plakātiem devās uz mītiņu “Azovas” gūstekņu atbalstam.

Anna stāsta, ka šādas akcijas Kijivā notiek katru nedēļu. “Azoviešiem” tika solīts, ka viņi tiks atbrīvoti no gūsta noteiktā laikā, taču tas jau sen ir pagājis, un apmaiņas process notiek ārkārtīgi lēni. Šādās akcijās pulcējas radinieki, draugi, atbalstītāji, bijušie “Azovas” gūstekņi un ievainotie. Viņi vienkārši stāv ar plakātiem gar kādu centrālo ielu, un garāmbraucošās automašīnas atbalstam signalizē ar skaņas signāliem. Policija tikai seko, lai viņi nekāptu uz brauktuves.

Tuvāk paskatoties, šādu kara liecību pilsētā ir ļoti daudz. Maidanā pie Hreščatika vietā, kur agrāk notika jautras ballītes, tagad ir nacionālais memoriāls. Ikviens, kurš pazīst kādu bojāgājušo, var nolikt viņa piemiņai karodziņu. To ir ļoti daudz, ir redzams arī liels Latvijas karogs. Nav neviena paraksta.

Pie pieminekļa pamanu jaunu meiteni, kas sēž uz apmales un glāsta fotogrāfiju ar melnu lentīti. Es viņai jautāju, vai tas ir viņas draugs. Viņa nogurušā un maiguma pilnā balsī atbild: “Vīrs. Gāja bojā pagājušajā gadā. 24 gadi. Agrāk viņš nāca pie manis, tagad es eju pie viņa…”.

Centrālajā dzelzceļa stacijā man bija iespēja noskatīties interaktīvu izrādi par šīm sievietēm, kas pavadījušas karā savus mīļotos sūtīja savus tuviniekus karā. Aiz lielpilsētas spožajām gaismām viņas nav redzamas, taču viņu čuksti ir skaļāki par visskaļāko kliedzienu. Viņas cik vien spēka turpina ticēt un gaidīt savus karā aizgājušos mīļotos. Tās, kuras viņus nekad vairs nesagaidīs, no jauna mācās elpot.

Kurš karos?

Par šo Ukrainai šobrīd ļoti sāpīgo jautājumu – mobilizāciju — dīvainā kārtā sabiedrībā pārsvarā valda vienādi viedokļi (par to runāju arī ar karavīriem, kurus satiku uz ielas un dzelzceļa stacijās). Visi domā, ka cilvēki, kas mobilizēti ar varu, karos slikti. Jo viņi gan nemāk, gan negrib. Turklāt valstī jau tagad dramatiski trūkst darbaroku, viss smagais darbs gulstas uz sieviešu pleciem. Loģiski, ka atlikušie vīrieši pelna naudu un maksā nodokļus ieroču iegādei tiem, kas var un prot cīnīties, tādējādi palīdzot armijai.

Kijivas iedzīvotāji īpaši norāda, ka iesaukšana armijā būtu jāracionalizē. Cilvēki labprātāk dosies karā, noslēdzot līgumu, nekā piespiedu mobilizācijas rezultātā. Taču rekrutēšana būtu jāveic fundamentāli un civilizēti. Lai cilvēkus neapkrāptu, sūtītu karot tur, kur viņi ir izvēlējušies un var būt patiešām noderīgi. Starp citu, Kijivas dzelzceļa stacijā es sastapu kādu datorspeciālistu militārā formā. Viņš man pastāstīja, ka nupat iestājies armijā, vēršoties  rekrutēšanas centrā. Viņu apmācīja un, kā solīts, nosūtīja cīnīties tajā vienībā, kurā viņš sākotnēji bija ieskaitīts.

Interesanti ir tas, ka Krievijas tēma Kijivā vispār netiek apspriesta. Pārsvarā valda šāds viedoklis: mūs neinteresē ne sliktie krievi, ne labie krievi. Neviens. Mēs gribam patriekt krievus no savas zemes un aizmirst par viņiem uz visiem laikiem.

Pilsoniskā sabiedrība Ukrainas galvaspilsētā tagad ir kļuvusi daudz aktīvāka, un cilvēki ir iemācījušies domāt globāli. Gandrīz katrs kādam palīdz vai pārskaita naudu labdarībai, vai piedalās sabiedrisko organizāciju rīkotajās iniciatīvās.

Kijivas zooloģiskajā dārza nesen svinēja gorillas-ilgdzīvotāja Tonija 50 gadu jubileja. Pēc cilvēku standartiem viņam būtu 90 gadi. Tagad visi kopīgiem spēkiem vāc viņam naudu dāvanai, lai varētu iegādāties malku ziemai. Pirms tam, lai glābtu dzīvniekus, cilvēki masveida pirka internetā biļetes uz Nikolajevas zooloģisko dārzu, kas smagi cieta bombardēšanā.

Bēgļi pārceļas veseliem ciemiem

Valodas jautājums Kijivā, tāpat kā Ļvovā, netiek īpaši akcentēts. Tikai tagad krieviski runājošie cilvēki, kurus agrāk labi pazinu, sarunās paši pāriet uz ukraiņu valodu. Viņi saka, ka tas notiek pats no sevis. Acīmredzot kā reakcija uz militāro agresiju. Lai gan krievu valoda ir dzirdama visur, un neviens tam uzmanību nepievērš. Visi piekrīt, ka valsts valodai jābūt vienai – ukraiņu. Visādā citādā ziņā tā ir katra paša izvēle.

Cilvēki ir aizņemti ar savām ikdienas gaitām. Pilsētā ir ļoti daudz bēgļu.

— Rodas iespaids, ka cilvēki no piefrontes teritorijām pārceļas veseliem ciemiem un pat pilsētām,” stāsta Natālija, bijusī Doņeckas iedzīvotāja. Daži dzīvokļus pērk, citi ņem kredītā. Mājokļu izvēle ir plaša – no 20 tūkstošiem dolāru līdz 500 tūkstošiem. Un jaunbūves aug kā sēnes pēc lietus. Pēdējo gadu laikā mūsu acu priekšā ir burtiski izauguši vairāki jauni rajoni. Labākās vietas dzīvošanai tagad ir netālu no Kijivas. Skolas, rotaļu laukumi, garāžas pie mājām, veikali, kafejnīcas, viss ir tuvu. Un līdz Kijivai ar mikroautobusu var nokļūt 15-30 minūtēs.

Daudzi pret “svešzemju” bēgļiem izturas gandrīz bez emocijām.

— Tas ir saprotami, ja cilvēki bēga no kara un viņu mājas ir nopostītas. Lai gan tagad jau ir, kur atgriezties. Eiropā paliek tiek, kas tā jau gribēja pamest Ukrainu. Mēs ar viņiem nerēķināmies. Kijivā un reģionā ir ļoti daudz darba, trūkst strādnieku. Algas, ja ļoti cenšas, nav sliktākas kā Eiropā, īpaši ēdināšanā, tirdzniecībā, pakalpojumu nozarē. Arī mēs esam bēgļi.

Darbs un cenas

Olga nesen atbrauca uz Kijivu peļņā no Kropivņicas rajona: “Pie mums uzspridzināja apakšstaciju, visi uzņēmumi ir slēgti, darba nav, bet bērni ir jābaro. Es atradu pavāres darbu, īrēju nelielu dzīvokli par 2000 grivnām, pagaidām pelnu ap 500 eiro. Tas jau nav slikti. Mūsu nozarē ir daudz vakanču.

Svetlana, bijusī lauku skolotāja, tagad strādā par tehniķi skaistumkopšanas salonā netālu no Kijivas. Viņa stāsta, ka minimālā alga ir aptuveni 170 eiro. Taču darba devēji dara visu iespējamo, lai noturētu darbiniekus, maksājot ar dažādas piemaksas. Pārdevējas un šuvējas pelna ap 800-900 eiro.

Visvairāk cieš pensionāri, kā visur postpadomju telpā – vidējā pensija ir nedaudz vairāk par 100 eiro. Īrējot vienistabas vai divistabu dzīvokli, aptuveni 100 eiro aiziet īpašniekam, plus nedaudz mazāk – par komunālajiem pakalpojumiem. Īpaši dārgi tagad maksā, protams, elektrība – aptuveni 13 eiro mēnesī (pat daudzdzīvokļu mājā tagad katrā dzīvokli ir uzstādīts boilers), par internetu – aptuveni 6 eiro mēnesī, par televīziju – aptuveni 3 eiro.

Tikmēr cenas Kijivas veikalos – gaļai, speķim, zivīm, saldumiem, piena produktiem – ir līdzīgas kā Rīgā. Maize gan ir nedaudz lētāka. Darbaspēks ir manāmi lētāks, tāpēc, acīmredzot, arī ēdināšana ir lētāka un vietējie produkti ir daudz, daudz lētāki. Piemēram, kilograms Kalifornijas (!) saldo piparu lielveikalā maksā 200 grivnas, bet vietējo piparu — 20 grivnas! Un šāda atšķirība ir gandrīz visā, katrā ziņā izvēle ir milzīga.

Es devos mājup neilgi pirms pēdējās masveida apšaudes, Ukrainas neatkarības dienas priekšvakarā. Neraugoties uz optimismu, ukraiņiem ir jārēķinās ar sagrauto infrastruktūru. Pavasarī elektrība tika atslēgta uz 7-8 stundām, vasarā bija neliela atelpa – gaismas nebija 2-3 stundas dienā, tagad cilvēki atkal uz ilgu laiku ir palikuši bez elektrības, līdz ar to arī bez interneta, ledusskapja, lifta…..

Tie, kas dzīvo privātajā sektorā, cer, ka pārziemot būs vieglāk, lai gan jau šobrīd daudzi cilvēki daudzstāvu ēkās uzstāda sev stacionārās baterijas. Panīkuma un nīgruma sabiedrībā nav, visi ir aizņemti ar “savu pozīciju nostiprināšanu” – gatavo marinējumus un sālījumus ziemai, aktīvi iepērk ģeneratorus un “progresīvās” baterijas.

Tajā pašā laikā miera pārrunu tēma sabiedrībā vispār netiek apspriesta. Uz manu jautājumu par pārrunu iespējamību cilvēki atbildēja vienādi: pārrunām nav jēgas, jo karš nebeigsies. Tāpēc mums nav citas izejas, kā vien iet līdz galam…

Uz Rietumiem un mājup

…Ar vakara vilcienu no Kijevas dodos līdz Polijas pierobežas ciematam Doroguskai. Vilciena sastāvā ir 30 vagoni – gan kupejas, gan “plackartes”, taču biļetes uz šo virzienu dabūt nevar, ja vien nepaveicas pārķert kādu internetā nodotu biļeti (man fantastiski paveicās!).

Ap pulksten astoņiem no rīta, pēc ātras pārbaudes uz robežas, viss šis sieviešu, bērnu un sirmgalvju pūlis ar čemodāniem un mugursomām klīst gar vilciena sastāvu, tad stiepj savas mantas pāri sliedēm un bedrēm uz sen neremontēta bruģa, lai pārsēstos uz vilcienu, kurš iet  uz Varšavu. Stacijā nav soliņu, nav arī īpašu labierīcību (pāris tualetes kabīņu visiem), lai gan viena biļete maksā ap 20 eiro un Polijai šķiet ir izdevīgi uzņemt šos pasažierus, bet cilvēki daudz nekurn — “poļi jau tā mums ļoti palīdz”.

Brauciens līdz Varšavai aizņem 3,5 stundas, no turienes katram savs ceļš. Bēgļu kā tādu šajā virzienā nav. Kāda sieviete ar mazu bērnu brauc mājās uz Poliju no saviem vecākiem Nikolajevas apgabalā. Viņa stāsta, ka kopā ar vīru pārcēlušies tur pirms kara, viņiem ir darbs un mājoklis. Mana kaimiņiene – kundze gados – dodas no Harkivas apciemot savus draugus Vācijā. Viņa pat nedomā tur palikt: “Pie mums notiek apšaudes, bet ne mūsu apkaimē. Kur man braukt, man ir savas mājas. Jauna meitene no Kijivas dodas uz Rīgu komandējumā tikai uz dažām dienām: “Es labprātāk paliktu mājās – man ir tik daudz darāmā…”

Jeļena SLUSAREVA.

Autores FOTO.