“Es redzēju, kā VEF zārkā iedzen naglas”: Francs Prikuls, VEF tālruņu aparātu galvenais konstruktors

Ja rūpnīcas apglabātu kā cilvēkus, uz VEF kapa plāksnes būtu iegravēti datumi 1919-1999. VEF nodzīvoja tieši 80 gadus, ražojot automātiskās telefona centrāles, telefona komutatorus, radiostacijas, radiouztvērējus, telefonus – produkciju, kuru zināja un mīlēja ne tikai PSRS, bet arī ārzemēs…. Kāds bija VEF savos ziedu laikos? Par to mēs palūdzam pastāstīt VEF konstruktoru biroja galvenais telefonu aparātu konstruktoru Franci Prikulu.

Mikrofons Gagarinam

Francs Prikuls nostrādāja VEF gandrīz 20 gadus. Viņš ir absolvējis Ļeņingradas sakaru elektrotehnikumu un Bonča-Brujēviča Ļeņingradas elektrotehnisko institūtu, strādājis Tālo sakaru zinātniskās pētniecības institūtā, kur no vienkārša inženiera kļuva par vadošo konstruktoru. Aizstāvējis doktora disertāciju.

— Ļeņingradas Tālo sakaru zinātniskās pētniecības institūtā mēs nodarbojāmies ar dažādu, ļoti sarežģītu ierīču izstrādi. Piemēram, kad Gagarins gatavojās savas pirmajam kosmosa lidojumam, mēs izgatavojām viņam austiņas ar mikrofonu un telefonu. Un viss būtu bijis kārtībā, ja speciālā pieņemšanas komisija nebūtu pamanījusi uz austiņām nelielu skrāpējumu.

Mūsu nodaļas vadītājs – Starptautiskās telegrāfa un telefonijas konsultatīvās komitejas loceklis — tika izsaukts uz Litejnij prospektu 4 [kur atradās Ļeņingradas VDK birojs]. Viņam iedeva papīru: “Uzraksti, no kurienes ir šie skrāpējumi. Vai tā ir sabotāža?” Nabaga vīrs visu nakti sēdēja pārdomās. Pavadot divdesmit četras stundas bez ēdiena un ūdens, viņš izanalizēja procesus un beidzot saprata, kas par lietu. Kad strādniece izņem plastmasas detaļas no veidnes, viņa ar nazi nogriež lieko, un viņai ir vienalga, vai viņa ir kaut ko saskrāpējusi vai ne. Par laimi, viņam noticēja.

— Kā jūs pārcēlāties no Ļeņingradas uz Rīgu?

— Mūsu pētniecības institūts sāka izstrādāt STA – speciālo telefona aparātu. Kāpēc tas bija īpašs? Tāpēc, ka tas bija paredzēts slēgtām iestādēm un tam bija vairākas funkcijas, kuru parastam telefonam nebija. Tagad mēs ar jums sēžam kafejnīcā un sarunājamies. Šeit ir lustras, logi, un, ja jūs no tālienes pavērsīsiet speciālo mikrofonu pret lustru vai rāmi, jūs varēsiet dzirdēt mūsu sarunu. Speciālajam aparātam bija šāda funkcija.

Šo ierīci mēs izstrādājām kopā ar VEF. No mums – shēma, no VEF – dizains, t. i., korpuss un īpašs zvans. Es pārraudzīju šo procesu, un, kad vēlreiz atnācu uz VEF, man piedāvāja pārcelties uz Rīgu. Šī ideja man iepatikās: visu var darīt vienuviet. Rīga ir brīnišķīga pilsēta, un mana tēva dzimtā pilsēta Preiļi ir pavisam netālu. Tas bija 1975. gadā…

— Kā jūs sagaidīja rūpnīcā?

— Atsaucīgi. Mani iecēla telefona aparātu konstruktoru biroja vadītāja amatā. Es samainīju savu Ļeņingradas dzīvokli pret dzīvokli Rīgā un kļuvu par rīdzinieku.

Taču vēlāk sapratu, ka viss nemaz nav tik rožaini. VEF prioritāte tajā laikā bija komutācijas iekārtas, t. i., centrāles. Un es ar saviem telefona aparātiem biju melnā aita. Sēdēju sanāksmēs un sapratu, ka mana nodaļa nevienu neinteresē. Arī speciālistus man piešķīra tikai tos, kas bija palikuši pāri, kā otrās šķiras nodaļai. Tad es nolēmu rīkoties viltīgāk – sāku pārvilināt cilvēkus. “Kas tu tagad esi? Vienkāršs inženieris? Nāc pie manis, būsi vecākais!” Tā es savācu sev spēcīgu speciālistu komandu.

— Tolaik VEF ģenerāldirektors bija Oļegs Ļeņovs. Kāds viņš bija?

— Oļegs bija ne tikai lielisks vadītājs, bet arī ļoti krietns cilvēks. Viņš bija darbaholiķis. Astoņos no rīta viņš jau bija savā kabinetā, un septiņos vakarā viņš joprojām bija savā kabinetā. Viņam patiešām rūpēja, tas ko viņš dara, viņš neizlikās, bet, kad vajadzēja, varēja būt ļoti stingrs.

Pastāstīšu par kādu gadījumu. Reiz mēs saņēmām slepenu, ļoti svarīgu pasūtījumu, kuru kontrolēja kāds Politbiroja loceklis. Sistēmu izstrādāja daudzi uzņēmumi, un vadīja to visu fabrikas “Krasnaja Zarja” galvenais inženieris. Sākumā viss gāja labi. Mūsu nodaļa izstrādāja dokumentāciju, nodeva to galvenā tehnologa nodaļai, viņi sazinājās ar instrumentu ražotājiem….. Taču noteiktajā laikā darba grafiks nebija gatavs. Ļeņovs izsauca mani pie sevis. Bet ko es varēju pateikt? Ne jau es vilku šo procesu garumā…

Tad Oļegs sasauca kopsapulci, kurā visi sāka vainot viens otru. Ļeņovs kādu brīdi klausījās un tad paziņoja: “Ja rīt darba grafiks netiks saskaņots, es izsaukšu VDK. Lai viņi tiek skaidrībā, kuram ir taisnība.” Nākamajā dienā man tika iesniegts saskaņotais grafiks. Pasūtījums tika izpildīts laikā.

Ļeņovs ļoti rūpējās par saviem darbiniekiem. VEF ēdināšanas centrs bija tajos laikos padomju sabiedriskās ēdināšanas paraugs, turklāt Oļegs ļāva rūpnīcas strādniekiem tur iegādāties pārtikas produktus.

Piezvani man…

Franča Prikula vadībā 80. gados VEF sāka izstrādāt telefona aparātus, kas vēlāk parādījās katrā padomju mājā. “Stella”, “Retro”, “Rīga”…. Pēc tiem “Saktā” stāvēja trakas rindas – katrs vēlējās, lai viņa mājā būtu VEF ražojums. Nevis smagnējs melns zārks ar klausuli, bet gan skaista dizaina aparāts.

“Stellai” bija muciņas forma, un tas bija pieejams baltā un sarkanā krāsā. Taču par īpašu šiku tika uzskatīts elegantais telefons “Retro”, kas bija veidots 30. gadu stilā. Starp citu, ar šo tālruni ir saistīts smieklīgs atgadījums.

— 1981. gadā valsts gatavojās atzīmēt Leonīda Brežņeva 75. dzimšanas dienu. Dienu iepriekš VEF bija ieguvis pirmo vietu Vissavienības patēriņa preču konkursā.

Viens no uzņēmuma vadītājiem nolēma sarūpēt Brežņevam dāvanu no VEF. Viņi nopirka laulības gredzenu, apzeltīja zvana kausiņus un aparāta disku – labi, ka VEF strādāja tādi speciālisti, kas spētu pat blusu apkalt. Tomēr neviens nezināja, ka, lai uzdāvinātu Brežņevam dāvanu, ir jāievēro daudz prasību.  Dāvanu pieņēma Valdības sakaru pārvaldes galvenais inženieris. Viņš atskrūvēja aparātu ar vārdiem: “Iedodiet šo telefonu Prikulam. Viņš zina, kas jādara, lai ierīci varētu novietot Leonīda Iļjiča kabinetā”. Es sapulcēju speciālistus, un mēs pilnveidojām “Retro”. Vēlāk mūsu telefons kalpoja Brežņeva mazmeitai.

— Kādus vēl telefonus tajā laikā ražoja VEF?

— Mums vienmēr ir bijis daudz ideju. Piemēram, bijām iecerējuši ražot ierīci ar spīdošu disku. Uzzinājām, ka Frazinā ir kāds elektroniskās rūpniecības uzņēmums, kas izgudrojis spīdošu materiālu. Devāmies uz turieni, noslēdzām līgumu. Atvedām parastus diskus, viņi uzklāja savu materiālu, un diski sāka spīdēt. Tika izgatavota izmēģinājuma partija. Bet, kad sākām domāt par masveida ražošanu, mums nogrieza spārnus. Tika nolemts, ka tas ir nelietderīgi, un visas izgatavotās ierīces aizgāja suvenīros…..

— Tātad ne visas idejas tika īstenotas ražošanā?

— Protams, ne visas. Bija arī dažādas kļūdas. Reiz es atbraucu no ilga komandējuma Ļeņingradā un mani pārsteidza Vecrīgas skats no Daugavas kreisā krasta. Uzreiz ierosināju uztaisīt aparātu, kuram uz paneļa būtu šis skats: eleganti tornīši, katedrāļu un baznīcu smailes…

Viltus panelis tika izgatavots no bronzas – sanāca ļoti skaists. Rūpnīcā, kas tolaik atradās Stučkā, tika izgatavota izmēģinājuma partija. Taču kaut kādu iemeslu dēļ tā nebija īpaši pieprasīta. Droši vien tāpēc, ka Vecrīgas skatu, kas mani tik ļoti sajūsmināja, rīdzinieki redz katru dienu.

Vēl viens gadījums. Mēs nolēmām izstrādāt aparātu, kas izmantojams gan uz galda, gan pie sienas. Sākām zīmēt skices, saskaņot ar tehnologiem un dizaineriem. Viņi teica: “Kāpēc tik asi stūri? Vajag tos nogludināt!” Sanāca kaut kāda dzeloņcūka. Telefonu nosauca par “Lanu”. Man par viņu ir kauns.

Neviens negribēja mirt

Neraugoties uz to, kuģis vārdā VEF nemainīgi virzījās uz priekšu. Astoņdesmito gadu beigās tas spēja iepriecināt patērētājus ar tādām jaunām aparāta funkcijām kā atmiņa: numurus varēja ieprogrammēt un pēc tam nospiest, nemeklējot telefona grāmatu. Diskus nomainīja modernā podziņu tastatūra.

Tika uzsākta jaunākās paaudzes kontaktligzdu ražošana. Lai neatpaliktu no straujās tehnoloģiju attīstības, nācās nepārtraukti mainīties. Un VEF spēja to izdarīt!

— Runā, ka daudzi ārvalstu uzņēmumi piedāvāja VEF sadarboties. Vai arī tas ir mīts?

-Tā ir taisnība. Pie mums bieži viesojās ārvalstu delegācijas. Piemēram, somi sazinājās ar Ārējās tirdzniecības ministriju un vēlējās noslēgt līgumu ar VEF par kopīgu telefona aparātu izstrādi. Mani izsauca uz Maskavu. Mēs aizbraucām, apspriedāmies. Viss bija normāli.

Pienāca laiks atbildes vizītei. Doties uz Somiju man neatļāva, jo biju starp tiem, kam nebija ļauts izbraukt uz kapitālistiskajam valstīm. Manā vietā uz Somiju devās citi cilvēki. Kad viņi atgriezās, es pajautāju, kā viņiem gājis. Izrādījās, ka nekā laba. Viens no delegācijas locekļiem paziņoja, ka VEF atsauc savu piekrišanu sadarboties. Tā bija pirmā nagla VEF zārkā. Konflikts ar somiem neļāva mums pāriet uz jaunu elementu bāzi un pārņemt somu pieredzi lodmetāla taupīšanā, lodējot iespiedshēmas plates.

Reiz uz VEF bija atbraucis zviedru uzņēmuma Ericsson prezidents. Ļoti nopietns cilvēks. Parunājām. Es apskatīju viņu izstrādnes un sapratu, ka arī mums vajadzētu ražot aparātu līnijas. Es sāku zīmēt, domāt. Iedomājos, cik brīnišķīga varētu izrādīties šī līnija: pirmais tālrunis VEF TA-D — ar disku, otrais VEF TA-12 — ar pogām, trešais VEF TA-32 — ar atmiņu, ceturtais — dispečeru sakariem. Mēs izgatavojām šīs sērijas mulāžas, un es ar tām devos uz Maskavu pie ministra vietnieka. Augšā visu apstiprināja. Mēs nodevām ražošanā diska ierīci VEF TA-D, kas, starp citu, 1984. gadā starptautiskajā izstādē Brno ieguva zelta medaļu.

— Un tad?

— Un tad sākās perestrojka, viss sāka brukt… Es aizgāju no darba 1992. gadā. Bet sirds par VEF joprojām sāpēja. Starptautiskajā izstādē Maskavā es iepazinos ar kāda ļoti pazīstama Taivānas uzņēmuma prezidenta vietnieci. Viņa ieinteresējās par VEF. Es piezvanīju bijušajam Stučkas rūpnīcas direktoram. Viņš bija sajūsmā: “Zvani viņai, lai brauc pie mums!” Viņš bija sajūsmā. Taivāniete izrādījās ļoti aša, ar vakara vilcienu devās uz Rīgu, un no rīta es viņu sagaidīju dzelzceļa stacijā un aizvedu uz rūpnīcu. Bijušais direktors bija steidzami kaut kur aizsaukts, un mūs pieņēma viņa jaunais vietnieks.

Taivānas uzņēmuma pārstāve izklāstīja savus nosacījumus: “Mēs jums piegādājam telefona aparāta komponentes, un jūs to ražojat. Tad mēs izstrādāsim jaunu kopīgu ierīci, ko ražosim ar diviem zīmoliem – jūsu un mūsu”. Taču direktora vietniekam šis priekšlikums nepatika. “Vai negribat labāk pirkt mūsu VEF aparātus?” — viņš vaicāja. Taivānas uzņēmuma pārstāves reakcija bija paredzama. “Kāpēc lai es to gribētu?” viņa brīnījās. — “Nē, paldies.”

Atteikums sadarboties ar Taivānas uzņēmumu neļāva VEF pievienoties pasaules TA kopienai uz daudzsološas elementu bāzes. Esmu pārliecināts, ka, ja būtu bijis vairāk profesionalitātes un mazāk ambīciju, rūpnīcu būtu bijis iespējams glābt.

Savulaik mēs savā nodaļā iekārtojām īpašu laboratoriju – telpu, kurā nav atbalss. Apšuvām sienas ar olu kastēm. Sazinājāmies ar dāņu firmu, kas ražo akustiskās iekārtas, un par 50 000 dolāru iegādājāmies lielisku aprīkojumu. Mēs negrasījāmies mirt. Mēs vēlējāmies attīstīties, dzīvot, strādāt. Kad VEF bankrotēja, šo aprīkojumu pārdeva par lētām naudām…..

VEF jau sen vairs nav, bet, braucot pa Brīvības ielu garām tās ēkām, man joprojām sāp sirds.

Jeļena SMEHOVA.