Ekonomisti: Zemo cenu grozs būtiski nav mainījis pārtikas cenu situāciju Latvijā

Bankas «Citadele» galvenais ekonomists Kārlis Purgailis aģentūrai LETA norādīja, ka atbilstoši iepriekš prognozētajam zemo cenu grozs nav izrādījies brīnumlīdzeklis pārtikas cenu problēmai. «Nav nekādu pazīmju, ka šī iniciatīva gada laikā ir radikāli mainījusi kopējo pārtikas cenu situāciju Latvijā, jo cenu dinamiku joprojām lielā mērā nosaka sezonalitāte, pasaules pārtikas cenu svārstības, energoresursu izmaksas un konkurences vide tirgū,» viņš teica.

Purgailis skaidroja, ka šogad aprīlī pārtikas un bezalkoholisko dzērienu cenas Latvijā gada laikā bija par 0,3% zemākas, tomēr to galvenokārt ietekmēja atsevišķu produktu kategoriju cenu būtisks kritums, vienlaikus citu produktu grupās cenas turpināja kāpt. Tāpēc pozitīvo efektu nevar automātiski piedēvēt tikai zemo cenu groza iniciatīvai.

Tajā pašā laikā viņš arī norādīja, ka iniciatīvu nevar saukt par galīgi neveiksmīgu, jo tā ir devusi praktisku ieguvumu pircējiem, kuri meklē lētākos pamata produktus, un šie pircēji vieglāk spēj atrast zemu cenu produktus.

«Kopumā šo iniciatīvu var vērtēt kā pareizu virzienu, bet vāju instrumentu kopējo pārtikas cenu ietekmēšanai. Šis ir labs īstermiņa atbalsts patērētājam, taču ne aizstājējs dziļākām pārmaiņām konkurencē, piegāžu ķēdēs un cenu caurspīdīgumā,» skaidroja bankas «Citadele» ekonomists.

«SEB bankas» galvenais ekonomists Dainis Gašpuitis norādīja, ka pērn dominēja apstākļi, lai pārtikas cenu līmenis Latvijā stabilizētos, un gada otrajā pusē līdzīga tendence bija vērojama visā eirozonā. Savukārt Lietuvā un Igaunijā cenu līmenis uzrādīja pat nelielu samazināšanos.

Viņš piebilda, ka izteiktāka tendenču maiņa novērojama kopš šā gada janvāra, kad eirozonā, Lietuvā un Igaunijā cenu līmenis strauji palēcās, turklāt eirozonā kāpums vēl turpinās, kamēr Latvijā tas ir slīdējis lejup. «Ņemot vērā pēdējo mēnešu izmaiņas, Latvijas pārtikas cenu līmenis pēdējā gada laikā ir palicis aptuveni turpat, bet pieaudzis Igaunijā un Lietuvā, gan eirozonā vidēji,» skaidro ekonomists.

Gašpuitis pauda, ka ideja par pārtikas cenu regulēšanu evolucionēja līdz saprātīgākām iniciatīvām. Zemo pārtikas cenu grozs ir kompromiss starp politiskajiem, biznesa un sociālajiem mērķiem, taču tam nebūs ietekmes uz pārtikas cenu līmeni ilgtermiņā. Konkurencei veselīgas ir aktivitātes cenu uzraudzībai un salīdzināšanai, tādēļ realizējušās racionālākās lietas, kas ļauj uzlabot tirgus caurskatāmību un ir likušas tirgotājiem piekoriģēt politiku.

Tāpat viņš minēja, ka gaidas, ka zemo cenu grozs samazinās cenas, bija veltas jau sākotnēji. Ilgāka termiņa fokusam ir jābūt uz to, lai Latvijā pārtikas cenu līmenis un izmaiņas būtu samērīgas ar Eiropā notiekošo.

«Tādēļ jāturpina veicināt konkurenci un jāīsteno pasākumi, kas atbalstītu tirgotāju iespējas samazināt izmaksas,» pauda ekonomists, piebilstot, ka būtisks faktors šajā stāstā ir Latvijas lauksaimniecības un pārstrādes nozaru attīstība. Tie ir faktori, kas ietekmē relatīvo cenu līmeni attiecībā pret citām valstīm, taču kopumā cenu izmaiņas ir globālo tendenču vadītas.

«Luminor Bank» galvenais ekonomists Pēteris Strautiņš aģentūrai LETA norādīja, ka pārtikas cenu dinamika pērn mainījās. Pagājušā gada aprīlī pārtikas cenu inflācija atsevišķi no bezalkoholiskajiem dzērieniem bija augstākā kopš 2023. gada vidus — 6,4%, bet šogad aprīlī pārtikas cenas bija par 1% zemākas nekā pirms gada.

Ekonomists skaidroja, ka tam galvenais iemesls ir notikumi izejvielu tirgos. Šā gada sākumā kviešu cena Parīzes biržā nokritās zem 200 eiro par tonnu, kas ir apmēram tikpat, cik iepriekšējā desmitgadē, no 2011. gada līdz 2020. gadam, vidēji, kas nozīmē, ka cena ir ļoti zema reālā izteiksmē.

«Ir plīsis viens no šīs desmitgades lielajiem «sviesta burbuļiem», arī šī produkta, tāpat arī piena pulveru cenas ir patērētājiem draudzīgas. Aizvadīto trīs gadu laikā bija pat vairākkārtīgi izmaksu kāpumi dažiem «eksotiskajiem» lauksaimniecības produktiem, piemēram, olīveļļa, kakao pupiņas, arī šajos tirgos ir atgriezies miers,» pauž Strautiņš.

«Luminor Bank» ekonomists skaidroja, ka tas parāda, ka zemo cenu groza ietekmei ir ļoti dinamisks fons, kas rada lielu «troksni» datos un traucē novērtēt, kāda ir tieši šī groza loma cenu līmeņa veidošanā. Arī tas, ka tirgotāju veidotajos grozos ir dažādu kategoriju produkti, kā tam vajadzētu būt. Tajā pašā laikā var nešaubīgi teikt, ka politiskie lēmumi nebija noteicošais faktors, kas samazināja pārtikas cenu inflāciju no 6,4% līdz -1%. Tiem varētu būt bijusi papildu ietekme.

«Ir ļoti ticami, ka šo grozu veidošana ietekmē produktu relatīvās cenas — kaut kam uzcenojumi kļūst mazāki, bet citur lielāki. Tā ir iespēja tirgotājiem parādīt, ka viņi respektē politisko gribu padarīt pārtikas pamatproduktus pieejamākus,» teica Strautiņš.

Viņš pauda, ka nav pārliecināts, ka politiskās iniciatīvas par pārtikas tirdzniecību ietekmē kopējo uzcenojumu, jo, lai tas notiktu, ir jāmainās tirgus struktūrai.

Strautiņš skaidroja, ka laikā, kad Latvijā sāka darbību mazumtirgotājs «Lidl», pārtikas cenu starpība, pēc «Eurostat» datiem, starp Latviju un Lietuvu samazinājās no apmēram 10% līdz 5%. Taču varbūt pieaugoša konkurence nebija vienīgais faktors, jo šajā laikā Lietuvā straujāk auga algas, tātad tirgotāju darbības izmaksas. Algas ir ļoti svarīgs faktors, personāla izmaksas aptuveni līdzinās kopējiem tirgotāju izdevumiem par telpām, loģistiku, elektrību un mārketingu, kā arī zaudējumiem no preču bojāejas un zādzībām, citiem vārdiem, visiem izdevumiem, kas nav pārdošanai domāto preču iepirkšana.

Tāpat Strautiņš piebilda, ka pārtikas tirgus nav viendabīgs. Vidējo un lielo pilsētu iedzīvotāji, kuru ienākumi ir lielāki, var iepirkties izdevīgāk. Šajās vietās galvenokārt darbojas lielie uzņēmumi, kuriem ir mazāki izdevumi, pateicoties mērogu efektiem un tirgus varai attiecībā pret ražotājiem. Šajās vietās ir intensīva konkurence, turpretim apvidos ar zemāku iedzīvotāju blīvumu patērētājiem izvēle ir mazāka.

Jau ziņots, ka 2025. gada maijā tika parakstīts memorands par pārtikas cenu samazināšanu.

Memorands paredzēja pārtikas zemo cenu grozā iekļaut vismaz vienu produktu no katras no desmit pamata pārtikas kategorijām. Šīs kategorijas ietver maizi, pienu, sieru, biezpienu, sviestu, krējumu, jogurtu, paniņas, svaigus dārzeņus un augļus, cūkgaļu, mājputnu gaļu, liellopu un teļa gaļu, aitas un kazas gaļu, svaigas zivis, olas, miltus un citus graudaugus, kā arī augu eļļas.