Atkritumu dedzināšanas katlu mājas – dzīvojamo rajonu tiešā tuvumā; ierēdņi “futbolē” sašutušos iedzīvotājus

— Es sazinājos ar vairākiem deputātiem, kas balsoja pret, bet izrādījās mazākumā, un lēmums tomēr tika pieņemts. Viena deputāte no “Progresīvajiem” man apliecināja, ka sekos līdzi notikumu attīstībai. Taču sekot līdzi notikumiem es varu pats, bet no deputātiem, kuriem ir daudz lielākas pilnvaras nekā viņu vēlētājiem, gribētos sagaidīt lielāku aktivitāti, piemēram, iniciatīvas iesniegšanu lēmuma pārskatīšanai. Taču gribētāju nebija…

Tad Sergejs nolēma izpētīt šo tēmu sīkāk – gan Latvijas normatīvos aktus par atkritumu dedzināšanu, gan starptautisko pieredzi šajā jomā, gan neizbēgamos riskus rīdziniekiem, kuriem nāksies dzīvot šādas atkritumu dedzināšanas rūpnīcas tuvumā. Viņa sarakste ar oficiālajam iestādēm ilga vairāk par pusgadu. Rīdzinieks centās panākt no atbildīgajām struktūrām skaidras atbildes pēc būtības, kritisku pieeju, loģiskus risinājumus un pilnīgu katlu mājas būvatļaujas atcelšanu.

Katlu mājas tuvumā dzīvo desmitiem tūkstošu rīdzinieku

-Manuprāt, ir pilnīgi neprātīgi būvēt atkritumu dedzināšanas rūpnīcu Pļavnieku un citu blīvi apdzīvotu mikrorajonu tuvumā, kur katrā no tiem dzīvo aptuveni 50 000 cilvēku. Tātad faktiski šī katlu māja dedzinās atkritumus blakus bērnudārziem, sporta laukumiem, skolām un dzīvojamām mājām. Un tas tiek uzskatīts par pašsaprotamu.

Sociālajos tīklos esmu saņēmis milzīgu emocionālu atbalstu un pateicību no Pļavniekos un kaimiņu rajonos dzīvojošajiem cilvēkiem. Daudzi bija pārsteigti par to, ka šī objekta būvniecības projekts tiek virzīts pilnīgā klusumā, bez publiskām diskusijām. Situācija ļoti atgādina Dreiliņu rūpnīcas būvniecības projektu, par kuru iedzīvotāji uzzināja pilnīgi nejauši un pēdējā brīdī.

Savā vēstulē Rīgas mēram Vilnim Ķirsim Sergejs atsaucas arī uz zinātniskiem pētījumiem par šādas bīstamas kaimiņbūšanas riskiem, proti, pētījumi liecina, ka bīstamās vielas, kas nonāk vidē, sadedzinot sadzīves atkritumus (smagie metāli, furāni, dioksīni), ir kancerogēni, izraisa šūnu ģenētiskās mutācijas, veicina astmas un citu elpceļu slimību attīstību, negatīvi ietekmē grūtniecības un augļa attīstību, palielina spontāno abortu risku un veicina bērnu ar iedzimtām anomālijām dzimšanu. Turklāt smalkās cietās daļiņas (PM 2,5, PM 10, PM 1) 24 stundas diennaktī nonāk atmosfērā un uzkrājas vidē, izraisot elpošanas ceļu slimības un pasliktinot vispārējo veselības stāvokli.

Sergejs vērš iestāžu uzmanību arī uz to, ka uzņēmumam, kas plāno būvēt katlu māju Krustpils ielā, nav pieredzes šajā jomā. It īpaši ņemot vērā to, ka nopietni pārkāpumi atmosfēras izmešu kontrolē ir konstatēti pat vienā no modernākajām atkritumu dedzināšanas rūpnīcām ES, kas tika atklāta 1994. gadā, nodarbina 500 cilvēku un kuras apgrozījums ir gandrīz 150 miljoni eiro.

-Atļaujot šādu katlu māju būvniecību, Rīgas pašvaldība rīkojas nekonsekventi,” norāda Sergejs Gogolis. “Iepriekš dome ir deklarējusi cīņu par tīru gaisu galvaspilsētā, aizliedzot iedzīvotājiem uzstādīt gāzes un malkas apkures katlus, turklāt Rīgas domes noteikumu Nr. 87 32.2. punkts aizliedz Rīgas teritorijā jebkāda veida atkritumu dedzināšanu.”

Eiropā šādu katlu māju skaits samazinās. Un kā pie mums?

-Mums nācās saskarties ar klasisko starpresoru “futbolu”, turpina Sergejs. — Visi izklāstītie fakti politiķus un ierēdņus nepārliecināja: galveno prasību – aizliegt būvniecību un anulēt izsniegtās atļaujas – faktiski visas instances noraidīja. Vienīgais, ko mums izdevies panākt līdz šim ir tas, ka pēc Vides pārraudzības valsts biroja (VPVB) veiktās izmeklēšanas Valsts vides dienests (VVD) nedaudz precizēja savas tehniskās prasības. Taču šajās atjauninātajās prasībās joprojām nav iekļauti, piemēram, dioksīnu un furānu standarti, kā to paredz Eiropas Rūpniecisko emisiju regula (2010/75/ES). Ir arī citi neskaidri formulējumi, kurus uzņēmēji var viegli interpretēt sev par labu. Svarīgi, ka nav norādīts kontroles mehānisms, t. i., kā tiek verificēti sensori utt. Iespējams, šīs prasības būs citos dokumentos, taču pagaidām tās nekur neparādās.

Tomēr šīs detaļas es neapstrīdēju, jo tas nozīmētu, ka mani principā apmierina saņemtās atbildes un vēlos vienoties tikai par niansēm. Bet tā tas nav! Es esmu par pilnīgu aizliegumu būvēt atkritumu dedzināšanas katlu mājas un rūpnīcas blīvi apdzīvotās vietās.

Uzņēmēji kā piemēru min šādas rūpnīcas, kas darbojas Skandināvijā un citās Eiropas valstīs. Taču ir jāsaprot, ka mūsu kontroles metodes un ietekmes mehānismi uz komersantiem, kā arī soda naudas apmērs būtiski atšķiras no Zviedrijā, Nīderlandē vai Dānijā esošajiem. Un man personīgi ir šaubas par to, cik strikti mūsu uzņēmēji ievēros šos noteikumus un cik stingri tos kontrolēs iestādes.

Arī vismodernākās rūpnīcas, kas darbojas Eiropas valstīs, atzīst, ka pat augstākās kvalitātes filtriem nav pa spēkam izfiltrēt daļu dūmu, kas izdalās, sadegot atkritumiem, ka rezultātā tie nokļūst vidē. Turklāt jāņem vērā, ka šajās rūpnīcās tiek izmantotas vismodernākās filtrēšanas tehnoloģijas!

Turklāt, kā jau norādīju savā vēstulē Rīgas mēram, atļaujot uzbūvēt vienu katlu māju Rīgā, Krustpils ielā, tiks radīts bīstams precedents šāda biznesa sekmīgai attīstībai, proti, cita šī paša uzņēmuma “PJ Serviss” iesniegtā projekta apstiprināšanai Mārkalnes iela 10, Juglā. Atļaut būvēt šādas katlu māju ir kā izlaist džinu no pudeles – kontrolējošām iestādēm Latvijā ir daudz mazākas pilnvaras, un administratīvo sodu sistēma Latvijā ir pavisam cita, respektīvi, 200 eiro sods nemotivē uzņēmēju izmantot dārgas progresīvas tehnoloģijas, kā arī pienācīgi kontrolēt iekārtu darbību, tās uzturēt un savlaicīgi mainīt filtrus.

Nesenais ugunsgrēks Ganību dambī, kad 7. augustā aizdegās rūpniecības objekts ar bīstamajiem atkritumiem, ar kuru ugunsdzēsēji cīnījās vairāk nekā 24 stundas, un vēl viens ugunsgrēks Bolderājā, kad 88 tonnas bīstamo atkritumu vienkārši nekontrolēti dega, liecina par nepilnīgiem kontroles mehānismiem un nepietiekamām uzraudzības iestāžu pilnvarām, kā arī uzņēmēju iespējamo nesodāmības sajūtu. Valsts vides dienests konstatēja daudzus pārkāpumus objektos tikai pēc tam, kad tur bija palikuši vien gruveši.

Šādu rūpnīcu un katlu māju atvēršanas atbalstītāji kā piemēru min Eiropu. Bet Eiropā šobrīd kā reiz atsakās no šādām rūpnīcām, cenšoties samazināt to skaitu!

Turklāt, atkritumiem sadegot, tie brīnumainā kārtā nekur nepazūd, bet gan pārvēršas toksiskos dūmos un rada līdz pat 20% pelnu, kas saskaņā ar Ministru kabineta noteikumu klasifikatoru nr. 302 ir bīstamie atkritumi. Respektīvi, šīs rūpnīcas pārvērš sadzīves atkritumus par bīstamiem atkritumiem, kas arī ir jāglabā poligonos (bet jau kā bīstamie atkritumi), turklāt indē apkārtējo gaisu ar toksiskām emisijām – cauru diennakti.

Uzņēmēji apgalvo, ka atkritumu dedzināšana dos taustāmu labumu – tiks ražota lēta elektrība un lēts siltums. Patiesībā tas tā nav. Eiropas Atkritumu dedzinātāju asociācijas (CEWEP) pārstāvis atklāti atzīst, ka viņu galvenais mērķis nav siltuma ražošana, bet gan atkritumu daudzuma samazināšana. Tad sanāk, ka

nav nekādas nepieciešamības izvietot tās tiešā dzīvojamo ēku tuvumā! Tas ir viens no argumentiem, ko es cenšos darīt zināmu atbildīgajām iestādēm.

Neuzticību vieš arī solījums, kas izklāstīts projekta dokumentācijā: galvenais komponents, ar kuru darbosies katlu māja, ir šķelda, bet NAIK (atkritumi) būs tikai 10 procenti. Bet pat 10 tonnas dienā jau ir 3500 tonnas gadā! Un kādas ir garantijas, ka šī norma tiks izpildīta? Sadzīves atkritumiem ir lielāka enerģētiskā kapacitāte nekā šķeldai, un bieži vien tie ir lētāki. No komercijas viedokļa ir izdevīgāk dedzināt NAIK. Tajā pašā laikā jāņem vērā, ka regulāras kontroles mehānismi nav caurspīdīgi, bet naudas sodi nemotivē ievērot normas…..

Projektā norādītie ierobežojumi – solījums dedzināt līdz 10 tonnām atkritumu dienā – arī ir smalka viltība. Runa ir par to, ka pie šādiem apjomiem saskaņā ar likumu nav nepieciešams rīkot objekta sākotnējo sabiedrisko apspriešanu un ietekmes uz vidi novērtējuma procedūru. Un kā mēs varēsim pārbaudīt, cik reāli atkritumu tiek sadedzināti?

Vajadzīgs nosacījums – ne tuvāk par 5 kilometriem no dzīvojamām ēkām!

— Latvijā joprojām nav skaidru normatīvu, cik tālu no dzīvojamām ēkām drīkst būvēt šādas rūpnīcas. Ja nosacījums par 5 kilometriem no apdzīvotām vietām tiktu noteikts ar likumu, problēma būtu atrisināta! Mikrorajonu iedzīvotāji varētu brīvi uzelpot. Taču lai to izdarītu, Saeimai pēc iespējas ātrāk ir jāmaina normatīvais regulējums, pamatojoties uz iniciatīvu, kuru parakstījuši 11 tūkstoši iedzīvotāju.

— Kāpēc vispār katlu māju Krustpils ielā 17 un citus atkritumu dedzināšanas objektus cenšas būvēt Purvciema, Pļavnieku un Ķengaraga tiešā tuvumā?

— Aprēķins ir skaidrs – uzņēmēji nevēlas tērēt naudu savas siltumtrases izbūvei, izejvielu piegādei un pelnu izvešanai. Par labu Krustpils ielai liecina trīs faktori: Getliņu poligona tuvums, kas ir ļoti izdevīgi – izejvielas ir tepat pa rokai un nav jāved no tālienes. Lielāka peļņa pie mazākām investīcijām. Par cilvēkiem, kas dzīvo pārsimt metru vai dažu kilometru attālumā no šādas potenciālās rūpnīcas un būs spiesti elpot izmešus vairākus gadu desmitus pēc rūpnīcas nodošanas ekspluatācijā, neviens nedomā.

Sergejs divas reizes ir rakstījis Rīgas domei – atbildes tika sniegtas 22. aprīlī un 20. maijā. Rīgas domes Vides departamenta Vides pārvaldes vadītāja E. Meģe informēja, ka lēmums pieņemts likuma ietvaros, jo Rīga teritorijas plānojuma ietvaros ir sadalīta zonās, no kurām vairākās ir atļauta ar atkritumu pārstrādi un reģenerāciju saistīta darbība.

Fotogrāfijā, kas uzņemta no plānotās katlu mājas būvniecības vietas Krustpils ielā 17, skaidri redzamas tuvējā Pļavnieku mikrorajona daudzstāvu mājas, saka vietējais iedzīvotājs un šādas katlu mājas būvniecības pretinieks Sergejs Gogolis.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, atbildot uz Sergeja Gogoļa iesniegumu, atsaucās uz Ministru kabineta noteikumiem Nr. 454, saskaņā ar kuriem… tā vides jautājumus pēc būtības nerisina… Ministrijas kompetencē nav kontrolēt, vai pašvaldības izdotie administratīvie akti ir likumam atbilstoši. Sabiedrības pārstāvji šādus lēmumus var apstrīdēt administratīvā procesa kārtībā.

Šī atbilde pārsteidza Sergeju, jo vides aizsardzības jautājums ir ietverts pašā ministrijas nosaukumā, turklāt šī ministrija pārrauga pašvaldību darbību. Jāatzīmē, ka iepriekš ministrija vairākkārt ir asi reaģējusi uz konkrētu Latvijas pašvaldību priekšsēdētāju rīcību.

Jāatgādina, ka 2022. gada martā ministrija pat apturēja Rīgas teritorijas plānojuma izstrādi turpmākajiem gadiem. Tas nozīmē, ka tad, kad ir interese, iejaukties nekas netraucē. Bet šoreiz ministrija vienkārši pāradresēja Sergeja Gogoļa vēstuli tam pašam Valsts vides dienestam, kurš apliecināja, ka viss esot likumīgi. Aplis ir noslēdzies.

Sergejs negrasījās padoties un apstrīdēja Valsts vides dienesta izsniegto tehnisko dokumentāciju katlu mājas būvniecībai augstākā instancē – Vides pārraudzības valsts birojā. Šī biroja direktore D. Avdejanova nosūtīja pieteikuma iesniedzējam dažus mēnešus vēlāk pieņemto spriedumu: atstāt Valsts vides dienesta 2024. gada 23. aprīļa lēmumu negrozītu.

Viss ir likumīgi, atbild VDD

Press.lv lūdza Valsts vides dienestu (VVD) sniegt skaidrojumu, vai tiešām tam nav iebildumu pret atkritumu dedzināšanas rūpnīcas būvniecību dažus simtus metru no Pļavniekiem? Valsts vides dienesta Būvniecības un attīstības departamenta direktores Daces Rudušas atbilde bija šāda:

“Valsts vides aizsardzības dienests (VVD) izdeva tehniskos noteikumus no atkritumiem iegūtas šķeldas un NAIK kurināmā kompleksai dedzināšanai biokurināmā katlu mājas darbībai un nolēma grozīt tehnisko dokumentāciju, iekļaujot tajā precizējumus un papildu prasības vides aizsardzības normatīvo aktu ievērošanai. Proti, modulārajā kompleksā atļauts dedzināt NAIK, kas iegūts no netoksiskiem atkritumiem – no celtniecības atkritumiem, sasmalcinātiem cietajiem sadzīves atkritumiem, kartona, papīra, tekstilizstrādājumiem, kā arī mežsaimniecības un kokapstrādes atkritumiem. Projekts paredz uzbūvēt jaunu katlu māju, kurā plānots sadedzināt līdz 10 tonnām NAIK dienā, kas atbilstoši plānotajam noslogojumam nepārsniegs 3 tonnu apjomu stundā.

Izsniegtie tehniskie noteikumi tika apstrīdēti Vides pārraudzības valsts birojā (VPVB), taču šī iestāde tos atstāja spēkā, atzīstot Valsts vides dienesta pieņemto lēmumu par tiesisku. Tādējādi ir izstrādāti tehniskie noteikumi modulārās biokurināmā katlu mājas kompleksa būvniecībai, un viena no to prasībām, kas vērsta uz vides aizsardzību, ir kurtuvē ievadītā NAIK uzskaite (svēršana). Turklāt būvniecības projektam jāpievieno apraksts par kārtību, kā uzņēmums nodrošinās NAIK dozēšanu, lai šī kurināmā apjoms nepārsniegtu 10 procentus no kopējās sadedzinātās masas.”

Kā tiks kontrolēta šo prasību ievērošana?

“Par atbilstošu kontroli, lai nodrošinātu, ka katlu mājā sadedzinātā NAIK degvielas apjoms nepārsniedz pieļaujamos procentus, pirmkārt, ir atbildīgs uzņēmējs, kurš veic saimniecisko darbību. Šādas saimnieciskās darbības veikšanai jāsaņem atļauja B kategorijas piesārņojošām darbībām, tāpēc šajā atļaujā, cita starpā, ir arī šāds nosacījums. Savukārt Valsts vides dienesta ziņā ir uzraudzīt, vai tiek ievēroti šajā atļaujā ietvertie vides aizsardzības nosacījumi.”

Ko par to domā Rīgas mērs?

Press.lv mēģināja sazināties ar Rīgas mēru Vilni Ķirsi, lai noskaidrotu, ko viņš domā par atkritumu  dedzināšanas katlu mājas būvniecību pilsētas robežās, blakus blīvi apdzīvotiem rajoniem. Taču galvaspilsētas domes priekšsēdētājs diemžēl nebija sasniedzams. Acīmredzot vasaras atvaļinājumu laiks vēl nav beidzies.

Starp citu,  Rīgas dome aktīvi cīnās te pret malkas apkuri, te pret gāzes apkures katliem – tas viss, protams, tiek darīts “klimatneitralitātes” vārdā.

Taču, kad runa ir par atkritumu dedzināšanas rūpnīcas būvniecību dzīvojamo māju tiešā tuvumā, Rīgas dome nekādas problēmas neredz!

Cīņa nav galā! Vajadzīgi palīgi

Sergejs Gogolis ir gatavs turpināt cīņu par tīru gaisu galvaspilsētas guļamrajonos, tostarp,  rakstot un meklējot atbalstu citās struktūrās. Savā Facebook profilā viņš publicējis aicinājumu juristiem, kuri jūt sevī spēkus, palīdzēt sagatavot iesniegumus varas iestādēm.