Andrejs Kozlovs: kāpēc mums vispār vajadzīgi Latvijas mediji? Atdosim visu kaimiņiem jeb pārdošanā – vārda brīvība

Algas, protams, ir fantastiskas un neatbilst ne ekonomiskajai situācijai, ne reālajai dzīvei valstī. Bet patiesībā mums vajadzētu runāt nevis par valdes locekļu algām un pat ne par to, cik valdes locekļiem ir jābūt, lai komandētu Latvijas sabiedriskos medijus. Galvenais jautājums ir, kāpēc mums vispār vajag Latvijas sabiedriskos medijus? Mums principā nav vajadzīgi arī Latvijas privātie mediji.

Realitāte ir tāda, ka Latvijā šobrīd pārliecinoši dominē divi plašsaziņas līdzekļi – Delfi un TVNet, kas pieder diviem konkurējošiem Igaunijas oligarhiem. Tie no Igaunijas valsts saņem ikgadējas dotācijas 4 miljonu eiro apmērā. Tāpēc arī Latvijā viņi jūtas mierīgi, jo no tā paša Latvijas Integrācijas fonda viņiem izdodas saņemt vēl vairākus simtus tūkstošu eiro. Un kā ir ar vietējiem plašsaziņas līdzekļiem? Leģendārie Latvijas plašsaziņas līdzekļi — “Diena” un “NRA” — no Latvijas Integrācijas fonda nav saņēmuši ne centa un tagad tiesājas, lai gan ir skaidrs, ka uzvarēt šo politiku viņiem nav nekādu izredžu.

Mediju tirgū strādāju jau 30 gadus, bet šādas situācijas vēl nav bijis. Mūsu izdevniecības nams “PDC” no valsts nesaņem ne centa. Tas vēlreiz skaidri parāda, cik ļoti Latvijas valsts aizsargā un atbalsta savus medijus.

Man ir darba pieredze Vācijas tirgū, tiesa, negatīva, jo vācieši ļoti konsekventi sargā savu tirgu no “viesiem”, tostarp arī mediju tirgu, iespējams, rīkojoties pareizi no savu interešu viedokļa.

Latvija arī iepriekš savu tirgu nav sargājusi un savas preces nav lobējusi, bet tagad dara visu, lai pašmāju uzņēmumi šajā valstī justos neērti.

Vēl viens uzskatāms piemērs. Nesen Latvijā ienāca Vācijas mazumtirdzniecības tīkls Lidl, un, kā zināms, izdarīja to ar vērienu. Interesanti, ka Vācijā un Polijā visos šī tīkla veikalos pārdod periodiskos izdevumus. Bet Latvijā Lidl vadība nolēma, ka viņi vietējo presi netirgos. Un valsts, kā vienmēr, neiebilda. Mums nav mehānismu, kā piespiest (pierunāt, motivēt) mazumtirdzniecības tīklus pārdot vietējo produkciju, vai tā būtu prese, kartupeļi vai gurķi.

Tad varbūt valstij patiešām nevajag uzturēt savus medijus un palīdzēt privātiem pašmāju plašsaziņas līdzekļiem? Ir igauņi, un viņi var mums sniegt “informācijas pakalpojumus”? Un Latvijas plašsaziņas līdzekļi var pārcelties, teiksim, uz Igauniju un Lietuvu. Lai gan mūs tur noteikti negaida tā, kā mēs šeit gaidām mūsu Baltijas kaimiņus.

Andrejs Kozlovs, izdevniecības nama “PDC” īpašnieks.