7. oktobris. Trīs gadus vēlāk neviens nevar droši apgalvot, ka tas vairs neatkārtosies

Pulksten 6.30 no rīta, ebreju svētkos Simhat Tora, no Gazas joslas sākās masveidīgs raķešu uzbrukums. Gandrīz vienlaikus teroristiskā grupējuma «Hamās» un citu palestīniešu bruņoto organizāciju kaujinieki pārrāva robežas aizsargbarjeras, iznīcināja novērošanas kameras un sakaru iekārtas un iebruka Izraēlā ar automašīnām, motocikliem, laivām un motorizētiem paraplāniem. Dažu stundu laikā robeža, kas tika uzskatīta par vienu no vislabāk apsargātajām pasaulē, faktiski pārstāja eksistēt.

Izraēlas teritorijā iekļuva aptuveni trīs tūkstoši bruņotu kaujinieku. Viņi ieņēma militāros posteņus, iebruka pierobežas kibucos, nogalināja cilvēkus viņu mājās un uz ceļiem. Par vienu no traģēdijas simboliem kļuva mūzikas festivāls «Nova», kurā tika nogalināti 364 cilvēki. Kopumā tajā dienā dzīvību zaudēja aptuveni 1200 cilvēku, bet vēl 251 cilvēks tika aizvests uz Gazu kā ķīlnieks.

Izraēlai tas bija kaut kas daudz vairāk par terora aktu vai pat militāru sakāvi. Sabruka viens no priekšstatiem, uz kuriem gadu desmitiem bija balstījusies valsts drošības sajūta: pārliecība, ka izlūkdienesti laikus uzzinās par gaidāmo uzbrukumu, armija paspēs reaģēt, bet ar modernākajām tehnoloģijām aprīkotā robeža apturēs tos, kurus nebūs izdevies apturēt izlūkdienestiem. Taču 7. oktobra rītā nenostrādāja nekas no tā.

Trīs gadus vēlāk Izraēlā joprojām turpinās diskusijas par to, kurš ir vainīgs. Atrast konkrētu virsnieku, kurš nav pienācīgi novērtējis ziņojumu, kļūdaini interpretējis izlūkošanas datus vai nav izsludinājis trauksmi savai vienībai, ir samērā viegli. Daudz nepatīkamāk ir atzīt ko citu: katastrofu neizraisīja viena cilvēka kļūda.

Tagad to atzīst arī pati Izraēlas armija. Izraēlas Aizsardzības spēku (IDF) iekšējās izmeklēšanas liecina par sistēmisku izgāšanos: kļūdainu priekšstatu par «Hamās», izlūkdienestu neveiksmi, nepietiekamu karaspēka gatavību, pārmērīgu paļaušanos uz tehnoloģiskajiem aizsardzības līdzekļiem un nespēju pareizi novērtēt informāciju, kas tika saņemta tieši pirms uzbrukuma. Turklāt Izraēlas izlūkdienestu rīcībā jau bija «Hamās» plaša mēroga iebrukuma plāns ar nosacīto nosaukumu «Jērikas mūris». Problēma nebija informācijas trūkumā, bet gan tajā, ka šāda scenārija īstenošana tika uzskatīta par maz ticamu.

Un te mēs nonākam pie galvenās kļūdas. Izraēla gadiem ilgi bija vadījusies pēc pieņēmuma, ka «Hamās» iespējams atturēt aptuveni tāpat kā jebkuru valsti. Tika uzskatīts, ka organizācijas vadība ir ieinteresēta saglabāt savu varu un nodrošināt Gazas ekonomisko labklājību, tāpēc nesāks karu, kura cena Gazas joslai būtu katastrofāla.

Tika atļauts saņemt Kataras finansējumu. Tūkstošiem Gazas iedzīvotāju ieguva iespēju strādāt Izraēlā. Pastāvēja pieņēmums, ka dzīves līmeņa celšanās padarīs karu mazāk izdevīgu arī «Hamās». Kādēļ gan sagraut esošo kārtību, ja iespējams pārvaldīt Gazu, saņemt naudu un pakāpeniski uzlabot ekonomiskos apstākļus?

Loģika bija visnotaļ racionāla. Un tieši tāpēc tā izrādījās nāvējoši bīstama.

Vēlāk veiktajā IDF analīzē nepārprotami norādīts, ka Izraēla kļūdaini pieņēma abu pušu interešu sakritību. Izraēla vēlējās mieru, normālas civiliedzīvotāju dzīves saglabāšanu un izvairīšanos no kara, tāpēc faktiski piedēvēja līdzīgus mērķus arī «Hamās». Tika uzskatīts, ka iepriekšējās militārās operācijas ir pietiekami iebiedējušas organizācijas vadību, savukārt ap Gazu uzbūvētā dārgā, ar modernām tehnoloģijām aprīkotā aizsargbarjera padarījusi plaša mēroga iebrukumu praktiski neiespējamu.

Taču «Hamās» izrādījās pavisam citāda organizācija. Bruņota cīņa pret Izraēlu tai nebija nepatīkams šķērslis ceļā uz normālu dzīvi, bet gan viens no pašas pastāvēšanas un politiskās leģitimitātes pamatiem.

Raugoties no šāda skatpunkta, Gazu vajadzēja uztvert ne tikai kā teritoriju ar diviem miljoniem iedzīvotāju, kuriem, protams, nepieciešams darbs, elektrība, mājoklis un normāla dzīve, bet vienlaikus arī kā teritoriju, kurā valdošā organizācija gadiem ilgi veidoja militāro infrastruktūru un gatavojās nākamajai sadursmei.

Šī atšķirība ir principiāli svarīga. Gazas iedzīvotāju intereses nebūt ne vienmēr sakrīt ar tur valdošā «Hamās» interesēm. Dodot cilvēkam darbu, mieru var padarīt viņam izdevīgāku. Taču tas nebūt nenozīmē, ka miers kļūs izdevīgāks arī organizācijai, kuras pastāvēšanas jēga lielā mērā ir saistīta ar bruņotas cīņas turpināšanu.

7. oktobris parādīja, cik dārgi šī kļūda maksāja.

Tomēr nedrīkst aizmirst vēl kādu būtisku apstākli. «Hamās» nedarbojās starptautiskā izolācijā. Daudzu gadu garumā organizācija saņēma finansiālu, militāru un tehnisku palīdzību no Irānas. Piemēram, ASV Valsts departaments norādījis, ka Irānas atbalsts ietvēra finansējumu, ieroču piegādes un kaujinieku apmācību.

7. oktobra notikumu sekas ļoti ātri izplatījās tālu ārpus Gazas robežām. Izraēlas ziemeļos sākās sadursmes ar «Hizbullāh», hutieši uzbruka kuģiem Sarkanajā jūrā, bet ar Irānu saistīti bruņotie grupējumi veica uzbrukumus amerikāņu militārajām bāzēm. Tas, kas 7. oktobra rītā izskatījās pēc robežas pārraušanas ap nelielu zemes strēmeli Vidusjūras piekrastē, pārauga reģionālā krīzē.

Tieši tāpēc šodien, trīs gadus vēlāk, jautājums «Vai 7. oktobris var atkārtoties?» nebūt nav tikai teorētisks.

Turklāt atkārtojumam nav obligāti jāizskatās tāpat. Nav teikts, ka atkal būs motorizēti paraplāni, buldozeri pie robežas žoga un tūkstošiem kaujinieku, kuri vienlaikus iebrūk caur desmitiem pārrāvumu aizsargbarjerā. Militārajās operācijās veiksmīgi īstenotu uzbrukumu gandrīz nekad neatkārto burtiski – pretinieks jau zina, kā tas tika organizēts.

Bīstamība slēpjas citur. Lai varētu pārliecinoši apgalvot, ka «jauns 7. oktobris vairs nav iespējams», jānovērš nevis iepriekšējā uzbrukuma sekas, bet gan apstākļi, kas var padarīt iespējamu nākamo.

Un tas ir daudz sarežģītāk.

Trešajā uzbrukuma gadadienā «Hamās» joprojām nav atbruņots. Lai gan plaša mēroga karadarbība ir pārtraukta un pēdējie ķīlnieki ir atgriezušies, miera plānā paredzētā grupējuma atbruņošana tā arī nav īstenota. Neatrisināts paliek arī jautājums par Gazas turpmāko pārvaldību.

Trīs kara gadi ir līdz nepazīšanai mainījuši Tuvos Austrumus. Bojā gājuši desmitiem tūkstošu palestīniešu, milzīga daļa Gazas ir izpostīta, gandrīz visiem tās iedzīvotājiem nācies pamest savas mājas, bet pats 7. oktobris aizsāka veselu karu un krīžu ķēdi, kuras sekas reģionā jūtamas vēl šodien.

Šodien, 2026. gada 7. oktobrī, Izraēlā atkal pulcējas bojāgājušo tuvinieki, bijušie ķīlnieki un toreiz izpostīto kibucu iedzīvotāji. Līdzās piemiņai par nogalinātajiem joprojām izskan prasība atbildēt uz jautājumu: kā valsts varēja kaut ko tādu pieļaut?

Iespējams, tieši šeit arī slēpjas 7. oktobra galvenā mācība.

Šāda mēroga katastrofas reti notiek tāpēc, ka neviens neko nav zinājis. Daudz biežāk nepieciešamā informācija jau ir bijusi pieejama, brīdinājuma signāli ir saņemti, pretinieka plāni ir zināmi, taču tas viss nav iekļāvies valdošajā pasaules uztverē.

Izraēlas drošības sistēma zināja, ka «Hamās» bruņojas. Zināja par tā militārajām mācībām. Tās rīcībā bija plaša mēroga iebrukuma scenārija apraksts. Tā redzēja aizdomīgas aktivitātes arī tieši pirms uzbrukuma. Taču visa šī informācija tika interpretēta saskaņā ar priekšstatu, ka pretinieks galu galā rīkojas racionāli, apzinās liela kara cenu un tāpēc neuzdrošināsies pārkāpt robežu.

Taču tas uzdrošinājās.

Tāpēc 7. oktobris ir ne tikai diena, kad sērot par nogalinātajiem un nolaupītajiem. Tas ir arī atgādinājums par kādu ārkārtīgi nepatīkamu patiesību: ne mūri, ne izlūkdienesti, ne armija, ne tehnoloģiskais pārākums paši par sevi negarantē drošību, ja tu nepareizi izproti, ko vēlas tavs pretinieks un kādu cenu tas ir gatavs maksāt, lai sasniegtu savu mērķi.

Un, kamēr pastāv bruņoti grupējumi, kuriem kara turpināšana nav politikas izgāšanās, bet gan viens no tās instrumentiem, kamēr to rīcībā ir ieroči, organizatoriskās struktūras, ārējs atbalsts un iespēja atjaunot militāro potenciālu, neviens nevar godīgi garantēt, ka jauns 7. oktobris neatkārtosies.

Tas vienkārši var izskatīties pavisam citādi.

Ksaverijs Belijs.