Видео
В мире
Taču vai šis prieks nav priekšlaicīgs. Kā zināms, Lietuva ļoti lepojas, ka ar savu tiesībsargājošo iestāžu rokām spējusi atšķetināt ap tiesām apvijušos astoņkāji un izvilkt dienas gaismā aizdomīgos personāžus. Vai tiešām Latvijas tiesās viss ir kārtībā un mūsu prezidentam nevajadzētu sekot mūsu kaimiņvalsts galvas piemēram? Ir virkne lietu, kas liek uzdot jautājumus, vai tiešām Latvijas tiesas ir tik brīvas no advokātu iespējamas nelikumīgas rīcības? Vai mūsu tiesneši ir imūni pret kukuļu piedāvājumiem un vienmēr savos lēmumos vadās tikai un vienīgi pēc likuma burta un gara? Lūk, daži spilgti gadījumi, kas liek aizdomāties.
Latvijā bēdīgu slavu ieguvušais advokāts Mārcis Miķelsons, kurš tiek apsūdzēts reiderismā, tiesu sistēmas sviras izmanto ārkārtīgi bieži un regulāri. Vispirms viņš vairumā līgumu, ko slēdz pats vai viņam pietuvinātas personas un uzņēmumi, kā likums iekļauj vienu šķīrējtiesu – Rīgas komerciālo strīdu šķīrējtiesu, kurā darbojas bēdīgi slavenais advokāts Raivo Sjademe, kura skaļākā lieta ir saistība ar kriminālprocesu par viņa kā likvidatora darbībām ar likvidējamo Ogres komercbanku. Šīs tiesas darbošanās rada jautājumu – kā tas gadās, ka šajā tiesā simtprocentīgi visos procesos uzvaras laurus plūc tieši Miķelsons, un ne reizi otra strīdā iesaistītā puse? Taču šķīrējtiesas vienpusējais skatījums gan rada iespaidu par to kā Miķelsona "kabatas" tiesu, tomēr varbūt arī brāļošanās ar aizdomīgo Sjademi vēl nebūtu uzskatāma par kaut ko nosodāmu. Toties cita lieta ir tad, kad pavēro, kādus tiesas lēmumus pieņem valsts tiesas – rajona, apgabala un Augstākā tiesa. Tad jautājumi jau vedina ieklausīties rūpīgāk. Tā kā šķīrējtiesu lēmumus, lai saņemtu izpildrakstu, ir jāapstiprina rajona tiesai, ir interesanti pavērot, kas ar šiem spriedumiem notiek tālāk. Apmēram pusē gadījumu arī spriedumi ir Miķelsonam labvēlīgi. Bet tajos gadījumos, kad tā nav, Miķelsons nemet plinti krūmos, bet, mazliet pārveidojis prasības "gramatiku" to iesniedz jau citā tiesā. Protams, lai tā varētu rīkoties, ir nācies mainīt prasītāja vai kāda cita lietas dalībnieka juridisko adresi, taču tas Miķelsonam nav sagādājis nekādas grūtības.
Tā liela daļa lietu nonākušas nekur citur kā Valkas rajona tiesā. Starp citu, tieši Valkā, ar kuru nedz Miķelsonam, nedz viņa bijušajai dzīvesbiedrei nav nekādas saistības, izpildrakstu advokāts saņēma arī par to šķīrējtiesas lēmumu, ar kuru laulības šķiršanas laikā pietiesāja no sievas iespaidīgas summas. Skatoties uz šīm lietām, rodas jautājums, kā tas gadījies, ka lietas vienmēr nonākušas tieši pie vienas tiesneses – Itas Seisumas. Un kā tas gadījies, ka pilnīgi vienmēr šī tiesnese ir lēmusi par labu Miķelsonam?
Taču ir arī gadījumi, kad Miķelsonam neizdodas panākt savu taisnību pirmās instances tiesā. Un varbūt nav gluži bez pamata baumas par to, ka pats Miķelsons saviem oponentiem izteicies – man vienalga, kāds ir pirmās instances tiesas lēmums, lai tik lieta nonāk apgabaltiesā, man tur viss sakārtots. Un kas to zina, vai tiešām pilnīgs izdomājums ir stāsti, ka pirmās instances tiesas spriedumus Miķelsons pērk par 10 tūkstošiem eiro, apgabaltiesas takse jau esot 50 tūkstoši, bet Augstākajā tiesā nepieciešama ne tikai desmitos tūkstošu mērāma naudas summa, bet arī tuvāka draudzība ar tiesnešiem. Un te var minēt vairākus tiesas spriedumus, kuros apgabaltiesa pieņēma diametrāli pretējus spriedumus pirmās instances tiesai.
Tādas ir sekojošas lietas: C306415516, C30354615, C28332514 un C28332414. Tāpat virkni jautājumu rada tiesvedība ar SIA RLDT. Lai gan policijā ierosināta krimināllieta par to, ka strīdus dokumenti ir viltoti, tomēr tiesnese Inta Zaļā to nekādi negrib ņemt vērā un turpina lietu iztiesāt. Un ko gan nozīmē viņas replika, ka izskatīs šo lietu un tad, ja kriminālprocesā pierādīsie
