Skolas direktoram Radžendram Davadi bija aptuveni 14 minūtes, lai pieņemtu lēmumu, no kura bija atkarīgas simtiem bērnu dzīvības. Nekādu oficiālu rīkojumu par evakuāciju viņš nebija saņēmis. Nebija arī pārliecības, ka katastrofa patiešām tuvojas.
Taču Davadi nolēma: labāk zaudēt vienu mācību dienu, nekā pēc tam apglabāt bērnus.
Pēc dažām minūtēm skolu, kurā viņš pats reiz bija mācījies un pēc tam 23 gadus strādājis par skolotāju, aiznesa ūdens, dubļu un akmeņu straume.
«Plūdi nāk!» augusta rīts Tribhuvan Trishuli vidusskolā Nepālas Nuvakotas rajonā sākās pavisam ierasti. Mācības bija sākušās pulksten 6.30. Skolā, kurā kopumā mācījās 1643 skolēni, tobrīd atradās aptuveni 900 bērnu, galvenokārt vecumā no 11 līdz 18 gadiem. Jaunākajiem skolēniem bija jāierodas vēlāk.
Ap pulksten 9.10 direktors, kurš pats pasniedza angļu valodu, atradās stundā, kad klasē ieskrēja skolas grāmatvedības darbinieks.
Viņam bija piezvanījis radinieks no augstāk pa straumi esošā Rasuvas rajona, kuru stihija jau bija sasniegusi. Drīz sāka zvanīt arī citu skolas darbinieku telefoni. No apdzīvotajām vietām upes augštecē pienāca ziņas, ka pa ieleju tuvojas milzīga ūdens straume.
Drīz ieradās arī kāda skolēna vecāks, kurš bija nolēmis nekavējoties aizvest savu bērnu.
Oficiāla katastrofas apstiprinājuma joprojām nebija.