Kamēr mežizstrādes uzņēmējs Māris Meirupskis rosās savā biznesā, viņa sieva Agnese rūpējas par ģimeni, kuras divi locekļi ir visai neparasti – servalu meitenes Nala un Zazu.
Mājvieta ir īpaši pielāgota Agnese ir parūpējusies par visu, lai servaliem būtu nodrošināti izcili dzīves apstākļi, kaķiem ir sava atsevišķa guļamistaba un īpaša telpa ar gaiteni, kas ved uz āra voljeru.
“Daudzi cilvēki ir skeptiski, ka savvaļas dzīvniekus turam mājās. Teikšu, ka savvaļas dzīvnieki viņi nav jau vairākās paaudzēs un ir dzimuši mājas vidē,” saka Agnese. Viņa gan nenoliedz, ka servaliem aizvien ir saglabājušies spēcīgie instinkti.
Viss, kas saistīts ar tiešu saskarsmi ar servaliem, ir viņas pienākumos, un tā ir arī milzu atbildība. Dzīvnieki ir jāuzrauga, lai laikus pamanītu kādas veselības problēmas, jāvēro, vai nav saguruši, savā ziņā ir neparedzami, kas dažbrīd rada stresu.
“Viņi atzīst tikai vienu saimnieku, kas tos barojis. Pārējie ģimenes locekļi ar lielu pietāti var dzīvniekus paglaudīt,” teic Agnese.
“Kāds no kaķiem var apēst švammi vai ko citu, kas gadījies ceļā, vai nokārtoties tiem neparedzētās vietās, piemēram, dīvānā vai veļas grozā…” atzīst Agnese. “Dzīvojamā telpā ir saliktas viņiem speciālas kastītes, bet tas negarantē, ka nokārtosies tam paredzētajās vietās. Netrūkst arī citu sadzīvisku nedarbu.”
Dienā servali apēd vienu līdz divus kilogramus gaļas, pie dūšas iet arī rīvēti burkāni un vārītas bietes.
Retu reizi servalus palutina arī ar lielajiem circeņiem, kas ir gan kā izcils našķis, gan ļauj izbaudīt ķeršanas prieku. Uzturs tiek papildināts ar vitamīniem un speciāliem māliem, kas paredzēti lielajiem plēsējiem.