1918. gada 2. septembrī ar Revolucionārās kara padomes lēmumu tika iecelts pirmais Sarkanās armijas virspavēlnieks. Par viņu kļuva… bungu rīboņa — Jukums Vācietis. Jā, jā, latvietis.
Viņš piedzima 1873. gada 23. novembrī Kurzemes guberņā bezzemnieka ģimenē. Viņa vārds bija Jukums. Ģimene bija liela, naudas nebija, un nākamais Sarkanās armijas virspavēlnieks jau no sešu gadu vecuma strādāja par ganu.
Tad sekoja Nikolaja Ģenerālštāba akadēmija — ikviena godkārīga virsnieka sapnis, kas pavēra ceļu uz zelta ģenerāļa uzplečiem ar raksturīgo zigzaga pinumu.
Taču revolūcijām dažkārt ir savs priekšstats par iestājeksāmenu rezultātiem.
Pirmais pasaules karš deva Vācietim to, ko nebija devusi akadēmija. Viņš karoja Austrumprūsijā, tika smagi ievainots pie Varšavas, kļuva par pulkvedi un 1915. gadā nonāca latviešu strēlnieku rindās. Te pirmoreiz pilnībā atklājās tas, kas, iespējams, bija viena no svarīgākajām viņa personības iezīmēm.
Apgalvojums šķiet nedaudz banāls, taču Krievijas impērijā virsnieks varēja būt polis, latvietis, gruzīns vai vācietis un vienlaikus uzskatīt tautību par savas privātās dzīves lietu. Vācietim tā nebija privāta lieta.
Šajos spriedumos jau ir diezgan grūti pateikt, kur beidzas militārā organizācija un sākas nacionālā ideja.
Februāra revolūciju Vācietis sagaidīja ar sajūsmu. Lielinieks viņš tolaik, protams, nebija. Vēl vairāk — 1917. gada pavasarī viņš iestājās par kara turpināšanu līdz uzvarai un latviešu strēlnieku vārdā sveica Pagaidu valdību.