Ūdens strauji ieplūda jahtā. Kalahans mēģināja glābt kuģi, taču drīz saprata, ka cīņu zaudē. Viņa mazā jahta, kuras projektēšanā un būvēšanā viņš bija ieguldījis tik daudz pūļu, pārvērtās slazdā.
Īpaši vērtīga izrādījās grāmata par izdzīvošanu jūrā un trīs saules enerģijas darbināmi ūdens atsāļotāji – ierīces, kas sālsūdeni pārvērta dzeramajā ūdenī.
Pirms rītausmas kārtējais vilnis pārtrauca saikni starp plostu un jahtu. Kalahans palika viens. Līdz viņa trīsdesmitajai dzimšanas dienai bija atlikušas divas dienas.
Pirmajās dienās viņš vēl cerēja, ka tiks atrasts. Taču cerība izsīka līdz ar ūdens krājumiem. Līdz tuvākajiem intensīvajiem kuģošanas ceļiem bija simtiem jūras jūdžu. Kalahans saprata: ja viņš neiemācīsies iegūt pārtiku un dzeramo ūdeni, nomirs vēl ilgi pirms sauszemes ieraudzīšanas.
Ūdens atsāļotāji darbojās slikti. Lai saprastu to uzbūvi, jūrnieks upurēja vienu no trim ierīcēm, izjaucot to pa daļām. Abi pārējie dienā deva nedaudz vairāk par puslitru ūdens. Ar to tik tikko pietika dzīvības uzturēšanai zem nežēlīgās tropu saules.
Ar pārtiku klājās vēl sliktāk. Pirmie mēģinājumi noķert zivis beidzās neveiksmīgi. Tikai aptuveni četrpadsmitajā dienā Kalahans iemācījās pietiekami veikli izmantot zemūdens medību šauteni, lai sagādātu sev iztiku.
Pamazām zem plosta sāka pulcēties trigerzivis, vēlāk arī korifēnas – lielas un spēcīgas zivis. To gaļa kļuva par viņa uztura pamatu. Reizēm izdevās noķert arī kādu jūras putnu. Viss bija jāēd jēls.
Taču okeāns negrasījās viņam atvieglot dzīvi. Sālsūdens saēda ādu. Parādījās sāpīgas čūlas un augoņi. Pastāvīgais mitrums neļāva normāli gulēt. Ap plostu sāka parādīties haizivis. Slāpju dēļ reiba galva, bet bads atņēma spēkus.