IZM piedāvā atteikties no principa «nauda seko skolēnam»

Pēdējos gados dažādu ministru vadībā jau notikuši vairāki mēģinājumi atrast optimālo pedagogu darba samaksas aprēķināšanas modeli, vairākkārt pārejot uz atšķirīgu pieeju, taču šogad diskusijas par to atsāktas.

Izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece (JKP) šodien Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) valdes sēdē skaidroja, ka nākamā gada 1.septembrī beidzas iepriekš apstiprinātais pedagogu darba samaksas paaugstināšanas grafiks, un ir jāstrādā pie turpmākajiem soļiem šajā jautājumā.

IZM virsmērķis ir nodrošināt atbalstu skolēniem kvalitatīvas izglītības iegūšanai, vienlaikus panākot lielāku atalgojumu skolotājiem.

Pirms iespējamo atalgojuma modeļu piedāvājuma Muižniece pievērsās «neērtiem faktiem», kas raksturo esošo situāciju izglītības sistēmā saistībā ar pedagogu algām un sistēmas finansēšanu kopumā. Ministre pavēstīja, ka aptuveni katra piektā skolotāja slodze ir mazāka par 15 darba stundām nedēļā, turklāt šai problemātikai ir būtiska sasaiste ar mazajām skolām, kas ne tikai dārgi izmaksā, bet arī neļauj pedagogam strādāt normālu darba slodzi ļoti mazā skolēnu skaita dēļ.

Vienlaikus esošais modelis veicina pieeju «daudz mazu skolu» daudziem skolotājiem, nemudinot uz «kritiski svarīgā atbalsta personāla piesaisti».

Vairākus mēnešus strādājot pie variantiem pedagogu darba samaksas modeļa maiņai, IZM nonākusi pie secinājuma, ka būtiski ir mainīt ne vien pieeju, bet arī naratīvu, jo «problēmu nevar atrisināt ar tādu pašu domāšanu, kā tā radīta», teica ministre, piebilstot, ka ir jārunā gan par optimālu skolu tīklu un tā modelēšanu, gan atbalstu dažādām mācīšanās vajadzībām.

Muižniece prezentēja trīs iespējamos sistēmas finansēšanas modeļus, kas paredzētu atteikšanos no līdzšinējās «nauda seko skolēnam» pieejas.

Pirmais modelis noteiktu pāreju uz principu «nauda seko klasei». Šī pieeja veidota, rēķinot finansējumu klasei skolā. Vienlaikus Muižniece atzina, ka tas nerisinātu ilgstošās skolu tīkla problēmas, kā arī nemotivētu pašvaldības. Finansējums tiktu aprēķināts skolai, mazinot skolēnu skaita izmaiņu ietekmi. Šis modelis IZM ieskatā būtu izdevīgs skolām, minimāli mainoties skolēnu skaitam. Šāda modeļa risks ir iespējamais motivācijas trūkums efektivitātes nodrošināšanai.

Otrais modelis nozīmē principu «klase pašvaldībā», kas paredzētu nepieciešamību noteikt normētās klases izmēru. IZM ieskatā šāds modelis mudinātu pašvaldības optimizēt skolu tīklu, kā arī veicinātu atbildību par izglītības kvalitāti. Pašvaldībām būtu lielāka loma kvalitatīvas izglītības nodrošināšanā. Pašvaldība saņemtu naudu tikai konkrētām izmaksu grupām: mācību plāna īstenošanai, kā arī atbalsta pasākumu un administrācijas izmaksām.

Šī pieeja paredz pašvaldībai pašai normēt reālo skolēnu skaitu. Šī modeļa gadījumā pašvaldības mērķdotāciju sadalītu, ņemot vērā valstī noteikto pedagoga zemāko darba algas likmi un darba slodzes lielumu. Bērnu ar speciālām vajadzībām mācību procesa nodrošināšanai paredzēto papildu finansējumu drīkstētu izmanto tikai šim mērķim, nodrošinot atbalsta personālu visiem skolēniem, savukārt no aprēķinātās mērķdotācijas varētu veidot «kvalitātes fondu“, ko papildus sadalītu skolām ar augstākiem rezultātiem saskaņā ar valstī apstiprinātiem kritērijiem.

IZM ieskatā šī modeļa vājās puses saistītas ar to, ka valsts finansējuma aprēķins pašvaldībai tiešā veidā saistīts ar normatīvos noteikto zemāko darba algas likmi, līdz ar to zemākās darba algas likmes paaugstināšana tieši saistīta ar valsts papildfinansējuma piešķiršanu. Tāpat aprēķins saistīts ar optimālās klases lielumu, bet realitātē skolās klases ir ļoti dažādu izglītojamo skaitu.

Savukārt trešais modelis, ko ministre raksturoja kā «vienkārši un saprotami», paredzētu noteikt vidējā viena izglītojamā izmaksas, mērķdotācijas sadalījumu nododot pašvaldību pārziņā. Pašvaldībai jāveido sava stratēģija izglītības kvalitātes nodrošināšanai un vadībai, kā arī skolu tīkla uzturēšanai.

Trešais modelis paredzētu visu pušu ciešu sadarbību. Viena izglītojamā izmaksa ietvertu finansējumu skolas mācību plānam, pedagogu papildpienākumu un atbalsta pasākumu apmaksu, finansējumu skolas administrācijai un atbalsta personālam, kā arī VSAOI. Mērķdotāciju pašvaldībai aprēķinātu, ņemot vērā attiecīgo skolēnu skaitu pašvaldībās, mērķdotāciju vienam skolēnam un atbilstošos koeficientus (reģionālais, programmas veida vai mācību formas). Attiecīgi viena izglītojamā izmaksas aprēķinam izmantotu izglītojamo skaitu un valsts finansējumu konkrētajā gadā.

Izvēloties šo modeli, turpmāk valsts finansējuma aprēķins vairs nebūtu saistīts ar vairāku koeficientu sistēmu un zemākās algas likmes celšanu. Tas dotu iespēju straujāk kāpināt pedagogu zemāko algas likmi atbilstoši reālajam pedagogu darba algas likmes kāpumam.

Veicot sākotnējos aprēķinus, IZM saskaitīja, ka viens skolēns pašvaldībā izmaksātu vidēji 150 eiro. Izglītojamo izmaksām plānots piemērot reģionālo koeficientu — vienu pamata un trīs papildu: Rīgai, lielajām pilsētām, kurām nav klāt novada, un novadiem, kuros izglītojamo blīvums uz kvadrātkilometru ir līdz vienam. Koeficients vajadzīgs, jo tagad atšķirības, kā tiek aprēķināta mērķdotācija, ir ļoti lielas.

Sadalot mērķdotāciju, pašvaldībām būtu jāņem vērā, ka 22% no kopējās mērķdotācijas būtu domātas skolu administrācijai un atbalsta personālam, kā arī zemāko algas likmi un slodzi. Finansējuma daļu atbalsta personālam pašvaldība varētu noteikt pati.

Muižnieces ieskatā saprātīgāk būtu izvēlēties trešo modeli, taču pašlaik nav pieņemti nekādi lēmumi un IZM ir atvērta diskusija ar sociālajiem un sadarbības partneriem par piemērotāko variantu.

Modeli, kuru atbalstīs Ministru kabineta, plānots ieviest no 2022.gada 1.septemra.